Category Archives: Trīsarpus

Morrissey ‘Years Of Refusal’ (3,5/5)

To, ka britu mūzikas ikona – nopelniem bagātais dziesminieks Misters Stīvens Patriks Morisejs ir izcils stāstnieks, tas nav nekāds jaunums. Jau “The Smiths” laikos, nemaz nerunājot par Moriseja līdzšinējiem astoņiem soloierakstiem, viņš katru savu skaņdarbu ir veidojis kā kādu eseju vai skici ar pamatīgi jūtamu autobiogrāfisku piesitienu. Tiesa, šāda pieeja ar laiku radīja problēmu – apķērīgam klausītājam pietika ar diviem, trim Moriseja ierakstiem, lai savā prātā uzzīmētu precīzu mūziķa ģīmetni. Dīvainā kārtā, Moriseja devītā soloplate ir patīkams un mazliet pat pārsteidzošs izņēmums.

Continue reading

Ry Cooder ‘I, Flathead’ (3,5/5)

Nu tad beidzot, rakājoties pa milzīgo šogad klajā nākušo, taču vēl nerecenzēto albumu čupu, esmu nonācis arī līdz šā gada jūnijā izdotajai lieliskā mūziķa un ģitārista Raja Kūdera jaunākajai platei ‘I, Flathead’ – pēdējai trīs albumu sērijā par “Ameriku, kuras vairs nav”. Jāatgādina, ka otrā šīs sērijas plate ‘My Name Is Buddy’ bija atrodama arī manā 2007.gada labāko albumu topā.

Continue reading

TV On The Radio ‘Dear Science, ‘ (3,5/5)

Ir nepieciešams laiks, lai Ņujorkas alternatīvā/eksperimentālā roka ansambļa “TV On The Radio” jaunākajā, trešajā albumā “iebrauktu” – negaidiet mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Taču kad tas ir noticis (un kaut kādā mērā tas notiek ar katru šā “Prinss vs. Deivids Bovijs” muzikālā kokteiļa baudītāju), pat mazāko albuma neveiksmi gribēsies uztvert kā personīgu apvainojumu.

Continue reading

Mogwai ‘Hawk Is Howling’ (3,5/5)

Kā rīkoties situācijā, kad līdz tavām ausīm beidzot aizskanējis jau septembrī izdots skotu postrokeru albums, kurā, ar vēsu prātu raugoties, ir tikai viena ļoti laba un dažas ok dziesmas, taču, par spīti tam, tieši ŠIM ierakstam ieskanoties tavās tumbās, galvā kaut kas noklikšķ… Un top sentences par vienas labas dziesmas nozīmi mūzikā, vispārīgas apceres par grupām, kuras iespējams vērtēt tikai tad, ja esi vismaz reizi dzīvē tās ielaidis savā sirdī un perfekti pārzini to pagātni. Vai gadījumā šāda “agregātstāvokļa” pēkšņa iegūšana vien jau neliecina par starp notīm acīm redzamu fonā skanošās mūzikas radošuma pakāpi? Vai arī tas kārtējo reizi ir stāsts par postroka žanra valdzinošo spēku?

Continue reading