Mūzikls bez šī vārda negatīvās pieskaņas. Tāds, kas citiem līdzšinējiem pašmāju mēģinājumiem šai žanrā liek izskatīties mazliet “mizerabliem” un nožēlojamiem. Un vispār, pašos pamatos – nevis mūzikls, bet gan muzikālais teātris.

Viktora Igo “Nožēlojamie” režisora Gata Šmita versijā ir trāpījuši tieši desmitniekā: ne tikai skatītājs tiek nemanāmi ierauts Francijas 19.gadsimta sociāli-politiski sarežģītajā ikdienā – tas tiek panākts ar apbrīnojumu vieglumu. Ok, es nepretendēju uz autoritātes statusu mūziklu jautājumos, un, ja godīgi, šis bija pirmais no pēdējo gadu pašmāju mūziklu plejādes, ko esmu savām acīm skatījis. Taču tas arī ir bijis vienīgais, kas vispār ir rosinājis “atnākt un ieraudzīt”.

Atstājot otrajā plānā nenoliedzami saistošo libretu, šā mūzikla nozīmi un sasniegumus pasaulē (otrais visilgāk rādītais mūzikls Brodvejas vēsturē; līdz šim to noskatījušies 53 miljoni cilvēku 38 pasaules valstīs 23 valodās; saņēmis astoņas Tony balvas), Latvijas versijas sakarā jāpiemin dažas nozīmīgas detaļas. Pirmkārt – Ķīpsala. Šīs konservbundžas atmosfēra, maigi izsakoties, disonē ar “Nožēlojamo” stāstu un artistisko izpildījumu, taču – būsim reāli – māksla IR kļuvusi krietni publiskāka nekā tajos nemaz ne tik senajos laikos, kad uz teātri gāja tikai uzvalkos un paziņojumi par mobilo telefonu izslēgšanu vēl nebija aktuāli. Līdz ar to, ja emocionālā un saturiskā ziņā “Les Miserables” vairāk piestāvētu operas nama aukstajiem gaiteņiem, tad gan pieņemamās biļešu cenas, gan jau iepriekš piesauktais mākslas publiskums liek samierināties ar to, ka aizvien retāk ir tā sajūta, ka aktieris teātrī uzrunā TIEŠI tevi.

BET. “Les Miserables” nākamais pluss, kas savukārt TIEŠI ir saistīts ar Ķīpsalas halles priekšrocībām, nevis mīnusiem, ir mūzikla scenogrāfija un oriģinālais un visam iepriekšminētajam atbilstošais dekorāciju risinājums. Īsumā – ierastās rotējošās skatuves vietā dekorācijas nomainās, lēni slīdot garām skatuvei. Šādu pieeju veicina neiedomājami garā skatuve, kas Ķīpsalas hallē izvietota nevis ierasti – halles galā, bet gan gar visu halles sānu sienu. Tāds platekrāna televizors, tikai teātra izpratnē. Tas viss, kopsummā ar fundamentālo Igo romāna pamatu, piedāvā izrādi, kurā skatītājs ir daļēji klāt-esošs novērotājs, kuram burtiski “gar acīm slīd” 18.gadsimta Francijas sadzīves ainas. Neaizmirstot par īpaši šī mūzikla vajadzībām Ķīpsalas hallē izrakto orķestra “bedri” (jo orķestrim pēc definīcijas ir jāsēž “bedrē”), atliek vien teikt, ka mūzikla veidotāji ir pievērsuši nedalītu uzmanību tam, KĀ skatītājs uztvers izrādi un KĀDA vieta viņam tajā būs atvēlēta.

Protams, rozēm ir ērkšķi. Šoreiz (un parasti) – skaņa. Konkrētāk – simfoniskais orķestris grandiozākajos, skaļākajos un ātrākajos opusos “noēd” dziedātājus. Pa daļai šo mīnusu var adresēt arī latviešu valodai, kurā jebko ir grūti izrunāt ātri un reizē arī saprotami. Dziedot dzirdami bieži ir tikai patskaņi, taču tā kā dziedātāji uz skatuves mutes kustina apskaužamos tempos, tad acīm redzot jāvaino “tie, pie pults”, kuriem ir jānovaktē un vajadzīgajos brīžos orķestra fanfāras mazliet jānotušē, lai skatītājam nenāktos pazaudēt sižeta līniju un pēc tam nervozi jautāt blakus sēdošajiem: “Klau, a kāpēc viņu atlaida no tās fabrikas?”. Otrs variants – subtitri, kas, piemēram, operā ir pašsaprotama lieta.

Taču galējais verdikts ir izteikti un necerēti pozitīvs. Un ja kādam bez manis tas kaut ko izteiks, tad šis ir tas mūzikls, kurš nevis aicina runāt par to, kā kurš aktieris ir dziedājis un kā izskatījies, bet gan pēc kura noskatīšanās grāmatplauktā tiek sameklēts šai gadījumā Viktora Igo romāns “Nožēlojamie” un nolikts tuvāk naktsgaldiņam.