Sapņains indīroks tiem, kas tomēr vēl sapņo par puķainām pļavām un saules pielietām kalnu virsotnēm.

Šķiet, fakts, ka Britu salās ir radīti aptuveni 80 procenti visu laiku labāko indie balāžu nepārsteigs nevienu. Taču, ieklausoties jaunzēlandiešu kvarteta ‘The Veils’ debijas ieraksta notīs, pirmajā brīdī var šķist, ka tā ir tikai sakritība. Tomēr, ielūkojoties albuma piezīmēs, tiek konstatēta likumsakarība – arī ‘The Runaway Found’ tapis miglainajā Britānijā.

Ierakstam, par spīti teju 40 minūšu ilgumam, ir izteikta “mazuma piegarša” un desmit tā kompozīcijas paskrien gar ausīm kā īss, kodolīgs un vienots stāsts, kurā galveno lomu spēlē solista Finna Endrjūsa smeldzīgais vokāls, kas brīžiem atgādina Moriseju un ‘The Smiths’ (‘The Tide That Left…’, ‘More Heat Than Light’), brīžiem atkal šķiet, ka ‘The Veils’ ir kaut kas kopīgs ar britu vecmeistariem ‘The Verve’. Albumu visai viegli var iedalīt divās līdzvērtīgās daļās, kur viena – sapņaini skumjā, galvenokārt ir producenta Metjū Olivera roku darbs, taču otrā – pašpuiciski minimālistiskajā – var saklausīt jau agrāk singla formātā izdotā skaņdarba ‘Guding Light’ idejisku turpinājumu. Lai nu kā, tomēr (subjektīvi) “labāko” albuma daļu veido tieši Olivera producētās himnas ‘The Leaver`s Dance’, ‘Lavinia’ un ‘The Nowhere Man’, kuras spēs aizkustināt ikvienu klausītāju.

Ar milzīgu optimismu piesātināto ‘The Runaway Found’ ir viegli un patīkami klausīties, savukārt diska satura rādītājā ir atrodamas garšvielas katrai dienai. Tiesa, ik pa brīdim nepamet sajūta, ka ‘The Veils’ drusku pārspīlē, kā arī rodas šaubas par to, vai šādi debitējot, puišiem pietiks ko teikt nākamajos albumos, toties ne brīdi nezūd pārliecība, ka Jaunzēlandes vārds pasaulē vēl izskanēs, un ne vienu reizi vien.