Antony and the Johnsons ‘The Crying Light’ (4/5)

2005.gada septembris. “Mercury” mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija. Domājams, tieši šai brīdī aizsākās mūziku mīlošās civilizācijas daļas šķelšanās divās radikāli pretējās nometnēs. Vieni, rokas pret debesīm sviesdami, pasludināja jauna Mesijas dzimšanu mūzikā, citiem ausis sāka asiņot brīdī, kad radio kārtējo reizi ieskanējās grupas “Antony and the Johnsons” līdera Entonija Hegartija transseksuāli sievišķais vokāls.

Gribētos jau apgalvot, ka saprātīgi domājošs cilvēks spēj “redzēt cauri” stereotipiem par transseksuāļiem, nevērtēt Hegartiju kā “sievišķīgi dziedošu vīrieti” vai automātiski, izdzirdot par “baroka popu” vai klasiskajā mūzikā bāzētiem populārās mūzikas atvasinājumiem, nesāk vaikstīties. Bet realitāte parāda, ka Entonijs Hegartijs ir ļoti izteikts “ienīsti/dievini” mākslinieks. Varbūt tāpēc, ka “Antony and the Johnsons” nav tik viegla ceļa gājējs kā, piemēram, Stefins Merits (“Magnetic Fields”), Marks Lanegans, Ričards Houlijs un citi, kas vienkārši ir skaisti dziedoši vīrieši, kas dūdo par mīlas lietām. Nē, Hegartija izpildījumā tam visam klāt ir tāda deva smeldzes un seksualitātes, ka pat tagad, uzreiz pārlasot iepriekšējo teikumu un atskārstot, kādus mūziķus esmu pielīdzinājis “Antony and the Johnsons”, gribētos teikt, ka esmu izkūkojis prātu un neko vairs nesaprotu.

Lai vai kādi nebūtu pagātnes notikumi, tomēr Entonija jaunākais, kopskaitā trešais studijas veikums – sekotājs prestižo britu “Mercury” balvu ieguvušajai otrajai platei, ir patiesi daiļš, romantisks un skumji skaists ieraksts, visnotaļ pretrunīgs savā dailē un depresivitātē. Šis, tēlaini izsakoties, ir albums – muzikāla versija par Markesa “Mīlestību holeras laikos”. Reizē arī ‘The Crying Light’ ir labas ziņas tiem ar tām asiņojošajām ausīm un nepatiku pret Hegartija sievišķi-vīrišķās būtības – jaunākā mākslinieka plate nav tik pārdroša un burtiska kā iepriekšējie mākslinieka veikumi. Kaut vai tekstuāli Hegartijs te tik ļoti neapcer savus iekšējā “es” meklējumus (atcerēsimies kaut vai dziesmu ‘For Today I Am A Boy’).

Taču tas nenozīmē, ka saturiski jaunākais Hegartija ieraksts ir sauss un neizteiksmīgs, gluži pretēji. Tas vienkārši nav tik skandalozs, un daudziem labpatīkas domāt, ka, līdz ar to, tas ir arī vājāks par saviem priekšgājējiem. Taču viņi kļūdās. Pēc četru gadu klusēšanas Entonijs Hegartijs ir radījis albumu, kuru izdzirdot, daži mainīs viedokli par “Antony and the Johnsons”, daži – par tā saukto “chamber pop” žanru, bet tie daži, kuriem visa šī mūzikas “dzeltenā” puse ir vienkārši vienaldzīga, vai nu beidzot atklās sev ko (nosacīti) jaunu mūsdienu mūzikā, vai arī vienkārši iegrims šībrīža gadalaikam tik atbilstoši sērīgajās Hegartija vārsmās par to, cik patiesībā draņķīga, skumja, bet arī mīlas pilna ir mūsu dzīve.

Noklausies:

‘Her Eyes Are Underneath The Ground’
[audio:AntonyAndTheJohnsons_HerEyesAreUnderneathTheGround.mp3]

‘Epilepsy Is Dancing’
[audio:AntonyAndTheJohnsons_EpilepsyIsDancing.mp3]

‘Everglade’
[audio:AntonyAndTheJohnsons_Everglade.mp3]

4 thoughts on “Antony and the Johnsons ‘The Crying Light’ (4/5)

Leave a Reply to Roberts Krēķis Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *