To, ka “tur kaut kam ir jābūt”, nešaubīgi vairs neviens neapgalvos, vismaz ne pirms jaunā albuma noklausīšanās. Dažiem vieglāk, dažiem grūtāk izdodas aprast ar “prātvētrnieku” jauno skaņu, taču nedomāju, ka kāds cerēja sagaidīt TIK aizraujošu, dažādu ierakstu, kas kopš ļoti ilgiem laikiem atkal ļauj “Prāta Vētras” sakarā lietot vārdu “albums”.

Un tā nav tikai ērta recenzijas ievadfrāze. Pietiek tikai iemest ausi nesenākajos PV veikumos, lai saprastu, ka viss šis furors, kas pēdējā laikā apvijis “Prāta Vētru” un viņu jaunāko plati patiesībā ir mazāk saistīts ar pašu grupu kā ar tās klausītājiem, kuri, perfekti attaisnojot latviešus kā “tautu, kas dzied”, jūtas personiski aizskarti, kad “vienīgā un lielākā” pašmāju grupa laiž klajā albumu ar dziesmām, kurām tā īsti nemaz nav iespējams izdziedāt un izdungot līdzi.

Šajā disciplīnā man nav jums labu ziņu – ‘Tur kaut kam ir jābūt’ ir patiešām sarežģīts, detalizēts, konceptuāls “jaunas” rokmūzikas ieraksts, kurā ģitāras parādās tikai epizodiski, dodot vietu bagātīgai elektronikai, netradicionāliem ritmiem, austrumu tautas mūzikas ietekmēm, un es nemaz nesākšu bērt komplimentus plates producenta Gustavo virzienā par patiesi nevainojamiem un ļoti aizraujošiem dziesmu aranžējumiem. Bet tie, protams, ir tikai vārdi no cilvēka puses, kas pat lāgā neprot koncerta laikā “uzpazīt” dziesmu ‘Spacemuminsh’…

Pirms pasludināt ‘Tur kaut kam ir jābūt’ par labāko “Prāta Vētras” albumu (piedod, ‘Veronika’, ar tevi paliks vissaldākās atmiņas, bet šis patiesi IR jauns sākums…), ir jāpiemin vēl viens jaunās plates veiksmes kaldinātājs – dziesmu teksti. Tiesa, PV nekad nav izcēlušies ar banalitātēm un liekvārdību, taču brīdī, kad, kā runā, grupa ir atradusies uz izjukšanas robežas, varētu būt īpaši grūti izvairīties no saldsērīgām, tipiski latviskām frāzēm par mīlestību. Tā vietā šeit dzirdam dziesmu par sacensībām Monzas trasē, būšanu draugu lokā, medijiem un to nodarīto postu uz cilvēka veselo saprātu un tamlīdzīgi. Šai sakarā atsevišķi jāuzteic iepriekš medijos izskanējušā ‘And I Lie’ latviskā versija, kas ir galvastiesu pārāka par savu anglisko ekvivalentu.

Šī laikam būtu tā vieta, kur beidzot atļauties veikt dziļu reveransu “Prāta Vētras” priekšā. Galvenokārt par uzdrīkstēšanos. Nav viegli tā, vienā dienā mainīt ne tikai savu seju, bet arī pretendēt (un, jāsaka – pamatoti) uz ilgi cerētām pārmaiņām pašmāju rokmūzikas “gostos”. Turpmāko mēnešu laikā mums visiem būs iespējams piedalīties kolektīvā eksperimentā, lai noskaidrotu, cik ļoti fleksibli un pārmaiņām gatavi esam mēs paši – “savējo” atbalstītāji. Jo šoreiz no tiesas – jebkādas “Prāta Vētras” jaunās plates ‘Tur kaut kam ir jābūt’ potenciālās neveiksmes nebūs saistītas ar to, ka šeit patiesībā ‘nekā nav’.

Noklausies:

‘Bronza’
[audio:PrataVetra_Bronza.mp3]

‘Es jau nāku’
[audio:PrataVetra_EsJauNaku.mp3]

‘Tur kaut kam ir jābūt’
[audio:PrataVetra_TurKautKamIrJabut.mp3]