Īsumā – šī ir popmūzika tās labākajās izpausmēs. Tāda, kuru ir vērts piesaukt draugu diskusiju karstākajās epizodēs, kad kāds ir gatavs pasludināt, ka “laba popmūzika nemaz neeksistē”.

Kvalitatīva albuma viens no kritērijiem ir tā spēja raisīt klausītājā interesi “paklausīties vēl”. ‘Seventh Tree’ ir kvalitatīvs mūzikas ieraksts, kaut vai tikai tāpēc, ka tā iespaidā nonācu pie otra no diviem kvalitatīvākajiem Elisonas Goldfrapas ierakstiem – šās britu dziedātājas 2000.gada debijas plates ‘Felt Mountain’. Šā apskata subjekts, elektropopa dueta/projekta “Goldfrapp” ceturtā, nule klajā nākusī plate nespēj pārtrumpot ‘Felt Mountain’ gaisīgo, ēterisko filmu mūzikas dabu, taču piedāvā visnotaļ tīkamas atsauces uz Keitas Bušas, Leslijas Feistas un “Bent” mūziku.

Tieši pēdējie – “electronica” žanrā muzicējošie notingemieši “Bent”, pēc kuru plates ‘Ariels’ garšīgajām sintezatoru arpēdžijām un saldajiem elektropopa ritmiem vēl līdz pat šim brīdim šad un tad sāk ilgoties sirds – visbiežāk šaujas prātā arī ‘Seventh Tree’ baudīšanas laikā. Protams, izņemot brīžus, kad Goldfrapa akustiskās ģitāras un/vai stīgu ansambļa pavadījumā dūdo par mīlestību (‘Clowns’, ‘Some People’) vai lecīgajā un harmoniskajā ‘Happiness’ reizē pieskaras gan “Zero 7”, gan Leslijas Feistas solokarjeras lipīgākajiem elementiem (konkrēti šā dziesma pamatīgi prātā atsauc ‘My Moon My Man’ no Feistas jaunākā, pagājušā gada veikuma ‘The Reminder’). Savukārt ‘Little Bird’ beigu daļā atrodamie Goldfrapas vokāla treļļi nudien atgādina Elizabeti Freizeri no “Cocteau Twins”.

Citiem vārdiem sakot, šis ieraksts ir meduslāča paradīze – tas sastāv gandrīz tikai no dažādiem muzikāliem “saldumiem”, kuri parasti ir atrodami tikai dažās vidusmēra albuma labākajās epizodēs, veidojot to, ko parasti mēdz saukt par “albuma labākajām dziesmām”. Te tādu ir ļoti daudz, iespējams pat pārāk daudz, jo ieraksts līdz ar to šķiet pārāk viendabīgs, bez kāpumiem un kritumiem. Skaists, bet plakans. Pat visai veiksmīgais plates aktuālais singls ‘A&E’ nepiedāvā argumentus, ar kuriem oponēt iepriekš izteiktajai domai:

[youtube 5VPyso87fZU nolink]

Ja jau reiz esmu sācis “piesieties” citādāk praktiski nevainojamam mūzikas albumam, tad vienīgais negatīvais visā šai stāstā ir tas, ka neuzmanīgāks klausītājs tomēr varētu ‘Seventh Tree’ piedēvēt fona mūzikas kategorijai – iezīme, kas nebija jūtama daudz rāmākajā, taču aizraujošākajā “Goldfrapp” debijas ierakstā. Es te varu dūdot par labu popmūziku cik gribu, taču, ja gribu būt pavisam godīgs pret sevi un apkārtējiem, tad jāteic, ka šā apskata subjekts varēja būt spilgtāks, ar skaidrāku raksturu. Jo šobrīd tas, no malas raugoties, ir “vienkārši” pārdomāts, kvalitatīvs, mazliet sievišķīgi salds un melanholisks albums, kuru, esmu visai pārliecināts, daudzi jau pēc kāda mēneša būs gandrīz aizmirsuši…

Tomēr nē. Ieliekot iepriekšējās rindkopas beigās daudzpunkti un dodot ‘Seventh Tree’ mazliet vairāk laika, tas ar savu nepretenciozo dabu spēj pārliecināt savu klausītāju. Vārdam “vienkārši” parādās cita nozīme, šķietami līdzenais albuma skanējums, iedziļinoties, ļauj atklāt jaunas šķautnes un mazliet pat iemīlēties šai naivajā, bet vārda vistiešākajā nozīmē skaistajā mūzikā.

Noklausies:

Clowns
[audio:Goldfrapp_Clowns.mp3]

Little Bird
[audio:Goldfrapp_LittleBird.mp3]

Happiness
[audio:Goldfrapp_Happiness.mp3]