Pārsteidzoši dažāds, pilnskanīgs un vizuāls – tāds ir leģendārās grupas „Siouxsie & The Banshees” līderes „Sjūzijas Sjū” (īstajā vārdā Sjūzenas Dženetas Belionas) debijas soloalbums ‘Mantaray’.

Ir pagājuši 12 gadi kopš pēdējā „Siouxsie & The Banshees” albuma ‘The Rapture’. Kopš tā laika šīs mūzikas cienītāji ir kavējuši sev laiku vai nu ar visu „The Banshees” albumu remāsterēto versiju iegādi, vai arī gremdējušies 70.gadu psihedēlijā kopā ar Robertu Smitu un viņa attēloto Alisi no Luisa Kerola „trakās tējas dzeršanas”, kas iemūžināta „Siouxsie & The Banshees” TV filmā ‘Play At Home’ un tika iekļauta pagājušogad klajā nākušā grupas DVD koncertieraksta ‘Nocturne’ papildus materiālos.

Taču arī tad, ja iepriekšējā rindkopa jums maz ko izteica, un „Siouxsie & The Banshees” daiļradei un visai 80.gadu gotiskā roka „kustībai” nekad neesat pievērsuši uzmanību – pat tad nedrīkstētu nepamanīt un nenovērtēt roka klasiķu centienus izdzīvot šajā „patērētāju” pasaulē, kurā mūzikas kvalitāte vairs nav tās raksturlielums.

Pastarpināti atbildot uz sava kolēģa Jāņa Žildes nesenā recenzijā uzdotu retorisku jautājumu – kāpēc tieši šogad tik daudz leģendāru mūziķu pēc daudzu gadu pārtraukuma izlemj atkal pievērsties mūzikas rakstīšanai – jāatgādina, ka daba mīl līdzsvaru. Ja pat ierakstu kompāniju šefi atzīst, ka pašu veicinātā „ātrās naudas” politika ir nogalinājusi cilvēkos vēlmi mūziku pieskaitīt pie cita veida „mākslām”, tad nav brīnums, ka „vecie buki”, kuru laikos viena dziesma varēja mainīt cilvēka dzīves uztveri, atgriežas, lai izslāpušos atveldzētu ar patiesi kvalitatīvu, bagātu un saturisku mūziku.

Ar vai bez ideālisma pieskaņas, tomēr „Sjūzijas Sjū” solodebijas albums ‘Mantaray’ savā klausītājā raisa tieši šādas – mazliet retrospektīvas, pārdomu, bet vienlaikus arī prieka pilnas emocijas. Gluži kā Brūss Springstīns, kurš tiešām, šķiet, ir vienīgais, kurš vēl var atļauties mūsdienās laist klajā skaļus klasiska roka albumus, tā arī „Siouxsie Sioux” ir viena no tām lēdijām, kurai nevajadzētu baidīties par to, ka viņas mūziku kāds varētu nenovērtēt vai nesaprast. Jo īpaši tāpēc, ka ‘Mantaray’ ir klasificējams kā spēcīgs ieraksts ne tikai tā autores „leģendas” statusa dēļ.

Plati ievada industriālais ‘Into A Swan’, kurā Sjūzena attaisno jebkādas bažas par saviem vokālajiem dotumiem savā cienījamajā vecumā. Nemaz negrasoties samazināt „apgriezienus”, albums, dusmīgu ritmu un skaistu melodiju caurvīts, pieskaras gan glemrokam, gan arī tai mūzikas kategorijai, ko parasts saukt par „kinomūziku”. Krāšņi aranžējumi, orķestra pavadījums, visam pāri Sjūzenas spēka pilnais vokāls – tāda ir albuma viena no labākajām kompozīcijām, Šērlijas Besijas ‘Diamonds Are Forever’ stilā ieturētā kompozīcija ‘Here Comes That Day’.

[youtube JcR35fgE-jo nolink]

Šādā manierē ieturēta praktiski visa albuma vidusdaļa; pieminēšanas vērts ir skumīgais ‘If It Doesn’t Kill You’ – saldais ēdiens visiem „post-punk” mūzikas kultūras cienītājiem, kā arī tiem, kas meklē perfekto skaņu celiņu rudens vējā lidojošām koku lapām.

Protams, platē neiztikt arī bez atsaucēm uz „Siouxsie & The Banshees” daiļradi – tā, piemēram, faniem pie sirds noteikti ies enerģiskais ‘One Mile Below’, kā arī vieglais, pustrakais valsītis ‘Drone Zone’. Savukārt albuma izskaņā atkal ieskanas mazliet pompozāki toņi, tostarp arī nodeva sintpopam dziesmas ‘They Follow You’ veidolā.

Visprecīzāk būtu ‘Mantaray’ nosaukt par ļoti patīkamu pārsteigumu ikvienam kvalitatīvas mūzikas cienītājam un lieliem svētkiem visiem „tur, ārā” esošajiem post-pank-kultūras bērniem. Ir grūti uzreiz un dažu rindkopu formā „sagremot” šā albuma pievienoto vērtību, taču plates „jauda” liek minētajam ierakstam paredzēt arī kādu vietu gada nogales labāko albumu sarakstos.

Noklausies:

‘About To Happen’
[audio:SiouxsieSioux_AboutToHappen.mp3]

‘If It Doesn’t Kill You’
[audio:SiouxsieSioux_IfItDoesntKillYou.mp3]

‘Heaven And Alchemy’
[audio:SiouxsieSioux_HeavenAndAlchemy.mp3]