Imants Daksis ‘Mežs ieiet sevī’ (4/5)

Imants Daksis ‘Mežs ieiet sevī’Nupat nudien pašmāju (gados) jaunākais dziesminieks Imants Daksis ir pārspējis pats sevi un radījis taustāmu pierādījumu savām tiesībām tikt minētam blakus tādiem bardiem kā Kaspars Dimiters un Haralds Sīmanis.

Jaunajā ierakstā šis par “pašmāju ražīgāko mūziķi” jau neoficiāli nodēvētais dziesminieks talkā sev aicinājis virkni viesmākslinieku – tā ar tautiskām skaņām un noskaņām, spēlējot dūdas, stabules, kokles, ģīgas un citus tautas instrumentus, albumu papildina mūziķi no grupām “Auļi”, “Skyforger”, “Skandinieki”, “Iļģi”, “Laimas muzykanti”. Iespējams, ka tikai tas ir iemesls, kāpēc ‘Mežs ieiet sevī’ prasās tikt nosaukts par līdz šim profesionālāko/konceptuālāko/nostrādātāko Dakša ierakstu, taču ar muguras smadzenēm var just, ka tādi skaņdarbi kā plates otrais singls ‘Purvs tevi sauc’ vai tā priekšgājējs, rotaļīgi intīmais ‘Es gribu mīlēties ar tevi šonakt…’ nerodas paši no sevis. Patiesību sakot, šeit jārunā par ļoti talantīgu dziesmu autoru un skaņdarbiem, kas droši ierindojami pēdējo gadu vērtīgāko pašmāju oriģinālskaņdarbu topa augšgalā.

Vērtējot ‘Mežs ieiet sevī’ dziesmas atsevišķi, jāsecina, ka acīm redzami šis ir ieraksts (šī tendence tik konkrēti jūtama, šķiet, ir tikai šim Dakša albumam), kuru ir apgrūtinoši baudīt “pa dziesmiņai vien”. Konceptuāls albums, kurš no sava klausītāja paģēr atbilstošu, nedalītu uzmanību. Citādāk var sanākt albuma beigu daļu “palaist gar ausīm”, un ne tikai tāpēc, ka tā šoreiz padevusies mazliet liegāka nekā tekstuāli/muzikāli intensīvais plates ievads, bet arī tāpēc, ka Dakša mūzika ir pietiekoši un neviltoti filozofiska, lai tīri nevilšus sevi pieķertu, aizdomājoties par, piemēram, savdabīgo īs-skaņdarbu ‘Priecājies, ka tu garšo!” ar rindām “pats esi pavārs, pats esi kūka, pats sevi ēd un dod arī citiem – priecājies, ka tu garšo!”, kuras pavada ugunskura sprakšķēšana un mežonīgi, asinskāri kliedzieni…

Var, protams, smīkņāt par faktu, ka ‘Mežs ieiet sevī’ ir mūziķa nu jau devītais studijas albums un septītais solo albums. Vispār pieļauju, ka Imants Daksis ir vis-“apsmīkņotākais” pašmāju mūziķis, ar domu, “neizskatās, ka man varētu patikt…”. Bet “tā vērts” ir jau sen – abi iepriekšējie Dakša ieraksti ‘Elpo, bērns’ un ‘Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju’ fantastiski izjustā “stāstnieka/dziesminieka” manierē pasniedza Dakša sociālo/mīlas dzeju, liekot paralēli meklēt atsauces kā Devendras Banharta, tā pašmāju Haralda Sīmaņa daiļradē. Bet to, kā smejies, nevienam stāstot neieskaidrosi, un kamēr par Daksi spriedīs tikai pēc viņa bārdas garuma un nevis aizmirsties aicinošās dzejas (ko līdzīgu visticamāk varētu teikt par mūsdienu uztveri kopumā, bet tas citai reizei), tikmēr Dakša mūzikas dziļuma baudīšana, par laimi, paliks visnotaļ priviliģēts pasākums.

Noklausies:

‘Brāļi, celieties kaujai!’
[audio:ImantsDaksis_BraaljiCelietiesKaujai.mp3]

‘Es gribu mīlēties ar Tevi šonakt…’
[audio:ImantsDaksis_EsGribuMiileetiesArTeviShonakt.mp3]

‘Purvs Tevi sauc…’
[audio:ImantsDaksis_PurvsTeviSauc.mp3]

1 thought on “Imants Daksis ‘Mežs ieiet sevī’ (4/5)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *