Ziņa par skotu eksperimentālā rokkolektīva „The Beta Band” izjukšanu nenoliedzami bija viens no 2004.gada lielākajiem sarūgtinājumiem. Divu grupas dalībnieku jaunā projekta „The Aliens” debijas albums ‘Astronomy For Dogs’ nemaz necenšas „atgriezties jaunās skaņās”, tā vietā piedāvājot pretrunīgu miksli no psihodēliska indie-folkroka, „The Beatles” karjeras sākuma cukursaldām balādēm un 60.gadu elektronikas.

Ja jau reiz esmu mēģinājis stilistiski definēt „The Aliens” mūziku, tad, šķiet, vietā būtu piedāvāt vēl dažus „aizraujošus” faktus par šo kolektīvu. Grupā ietilpst Džons Maklīns (taustiņi) un Robins Džonss (bungas) no „The Beta Band”, savukārt kādreizējā „Beta Band” solista Stīva Meisona vietu, kurš nu pazīstams kā projekta „King Biscuit Time” vadītājs, ieņēmis faktiskais „Beta Band” dibinātājs Gordons Andersons, kurš sākotnēji pameta grupu slimības dēļ.

Plati ‘Astronomy For Dogs’, kas klajā nākusi šī gada martā, ievada tās pirmais singls ‘Setting Sun’ (skat.video), kuras harmonijā, šķiet, ne tikai šo rindu autors vien saklausīs jūtamas līdzības ar Boba Dilana slaveno ‘All Along the Watchtower’.

[youtube wWxGJKbImus nolink]

Otrā albuma dziesma ‘Robot Man’ jau piedāvā vairāk ar „The Beta Band” daiļradi asociējamu mūziku – šis tas no 60.gadu rok/popmūzikas ar spiedzīgām sintezatoru skaņām un daudzbalsīgiem piedziedājumiem. Tiesa, ‘Robot Man’ sakarā vārds „piedziedājums” ir lieks, jo visa dziesma būtībā sastāv tikai un vienīgi no rindas „I am the robot man”, kas tiek skandēta atkal un no jauna, ik pa brīdim pamainot dziesmas pavadījuma harmoniju. Kas līdzīgs sakāms arī par nākošo dziesmu ‘I Am The Unknown’, kas, lai arī tekstuāli nabadzīga, piedāvā jau aizraujošāku dziesmas harmoniju, kas mainās no izteikti „bītliska”, viegla ievada uz psihodēlisku progroku.

Turpmākie plates skaņdarbi ierindojami kategorijās: 60.gadu balādes (‘Tomorrow’, ‘She Don`t Love Me’, ‘Honest Again’), elektroniski eksperimenti (‘Rox’, ‘Caravan’) un rotaļīgs šī paša laikaposma rokenrols (‘Only Waiting’, ‘Glover’, ‘The Happy Song’) ar variējošu psihodēlijas klātbūtni. Līdz ar to vietumis ‘Astronomy For Dogs’ izklausās pēc „bītlu” karjeras sākumposma „neizdoto ierakstu” apkopojuma, vietumis atkal mēles galā ir „Pink Floyd” vārds (jo īpaši plati noslēdzošā, narkotiskā, 26 minūtes ilgā ‘Caravan’ sakarā).

Kā pierādījums tam, ka mūsdienās grupa var radīt ierakstu, kas strikti ieturēts pagājušā gadsimta 60.gadu mūzikas stilistikā, ‘Astronomy For Dogs’, iespējams, būtu pelnījis visai augstu atzīmi. Tāpat nevar nepiekrist, ka ‘Astronomy For Dogs’ arī ārpus savas „koncepcijas” ir dažāds, daudzveidīgs un vismaz pirmoreiz klausoties – arī aizraujošs ieraksts un atzīstams debijas albums. Tomēr ilgtermiņā aizvien konkrētāk ir jūtama šī ieraksta mazliet mākslīgā daba – grupa burtiski pašmērķīgi pieturas pie viena konkrēta laikaposma mūzikas radīšanas un no tā izriet ‘Astronomy For Dogs’ milzīgais mīnuss – grupa visa albuma skanējuma laikā tā arī ne mirkli neatbrīvojas un nedod klausītājam iespēju „noticēt” grupai „The Aliens”.

Vēl vairāk – ja arī pirmajā mirklī šķiet apbrīnojami, kā viss šis muzikālais kokteilis vispār turas kopā, tad ieklausoties albumā atkārtoti – kad pirmais pārsteigums ir pārgājis – prātā aizvien biežāk nāk tādi kolektīvi kā „The Bees” un „The Earlies”. Katrs gan savā žanrā („The Bees” – 60.gados balstītas rokmūzikas, „The Earlies” – psihodēliska, progresīva roka sakarā), tomēr, abus tēlaini apvienojot, rodas ekvivalents tam, ko par savu ceļu ir izvēlējušies „The Aliens” puiši. Un, jāteic godīgi – gan „The Bees”, gan „The Earlies” savu uzdevumu veic krietni pārliecinošāk un, jo īpaši svarīgi – ar atzīstamu oriģinalitātes īpatsvaru savā mūzikā, ko „The Aliens” vismaz pagaidām piedāvā niecīgās devās, liekot apšaubīt ne tikai šī, bet, piemēram, tuvākā vai tālākā nākotnē, iespējams, gaidāmā nākamā „The Aliens” albuma „dzīves ilgumu”.

Noklausies:

‘I Am The Unknown’
[audio:TheAliens_IAmTheUnknown.mp3]

‘Tomorrow’
[audio:TheAliens_Tomorrow.mp3]

‘Caravan’
[audio:TheAliens_Caravan.mp3]