Šodien klajā nācis Nika Keiva un dažu “The Bad Seeds” mūziķu jaunā projekta “Grinderman” debijas albums, kurā Keivs stilistiski kavējas atmiņās par savas pirmās mūzikas grupas “The Birthday Party” daiļradi.

Tiem, kas neuztvēra iepriekšminētā salīdzinājuma zemtekstu vai arī vienkārši nav informēti par “The Birthday Party” aktivitātēm, var konkretizēt – ‘Grinderman’ nav domāts tiem, kas ciena Keivu galvenokārt viņa dzejdara un skumju melodiju komponista talantu dēļ. Tas, protams, nenozīmē, ka augsti godājamais mūziķis būtu sācis dziedāt “par neko” (lai arī plates ievadskaņdarbs ‘Get It On’ pirmajā brīdī rada šādu pārliecību) – vienkārši ir nepieciešama rūpīgāka pieeja Keiva jaunā projekta daiļradei, lai tajā atrastu mūziķa raksturīgākās iezīmes.

Plates raupjo skanējumu pēc jau minētā un, ja godīgi, diezgan nebaudāmā diska ievadskaņdarba ‘Get It On’ turpina tikpat industriālais plates pirmais singls ‘No Pussy Blues’ (skat.video), kuru caurvij burtiski ārdoša fūzētas ģitāras solopartija – neņemot vērā abas dziesmā dzirdamās basģitāras notis un izteikti askētisko “tomu” ducināšanu bundzinieka izpildījumā, šie ģitāras ķērcieni ir vienīgā norāde uz jebkādu šī skaņdarba melodiju.

[youtube xPxH1eYLn8k nolink]

Plates trešais opuss ir dubultskaņdarbs, kura vienu pusi veido monotonais, elektroniski sintētiskais blūza ‘Electric Alice’, bet otra – plates titulskaņdarbs ‘Grinderman’, kuru varētu raksturot kā grupu “Doors”, kas radījusi dziesmu Džārmuša “Miroņa” skaņu celiņam. Šajā brīdī arī pacietīgam klausītājam prātā iešaujas doma, ka, līdzīgā stilā turpinot, viņš var arī nesagaidīt diska beigas un, atkarībā no temperamenta tipa, vai nu, skaļi aurojot, izmest pa logu savu akustisko sistēmu, vai arī sākt griezt vēnas.

Diska vidusdaļa piedāvā jau krietni vien piezemētāku un plašākām masām “sagremojamāku” Keivu. Tiesa, piemēram, dziesmu ‘Go Tell The Women’ daudz patīkamāk varētu būt baudīt dzejoļa formātā, jo kā dziesma bez jebkādas saturiskas attīstības tā nosaucama par apbrīnojami garlaicīgu. Vēl atmiņā iespiežas arī ‘Honey Bee’, kur ērģeļu pavadījumā Keivs piedziedājumā nekautrējas tēlot biti (ar visu neiztrūkstošo zumzināšanu) un kas viegli nosaucama par vienu no trakulīgākajām un vienlaikus baudāmākajām jaunās plates melodijām. Šo domu apstiprina albuma beigu daļā atrodamais ‘Man On The Moon’, Keiva stāsts par savu tēvu – astronautu. Arī šī dziesma varētu pretendēt uz albuma labāko skaņdarbu sarakstu, ja vien kāds pirms albuma izdošanas būtu vērsis Keiva uzmanību uz viņa atklāti šķībo un “neštimmīgo” dziedāšanu šajā skaņdarbā.

Plate izskan rokenrola ritmos – ar bravūrīgo ‘Love Bomb’, un šajā vietā diska recenzijā gribētos likt daudzpunktu – tieši tāda varētu būt “Grinderman” debijas plati izbaudījuša cilvēka emociju transkripcija. Nav jābūt Keiva fanam, lai saprastu, ko mūziķis ir gribējis pateikt šajos vienpadsmit skaņdarbos, un, vispārīgi izsakoties, viņam tas arī ir izdevies – klausītājam nu ir iespēja ieraudzīt “neprognozējamo” Keivu, kuru raksturo raupjš, robusts, lielākoties nemelodisks un avangardisks, un arī garlaicīgs “vienas nots roks”, kas, likumsakarīgi, lieliski sader ar Keiva un Vorena Elisa “nepieradinātajām” personībām un – patiesi, prātā atsauc “The Birthday Party” daiļradi, kuru, jāatgādina, daudzi apzīmogojuši kā “nāves roka” (“death rock”) žanram piederīgu. Taču ir jābūt ļoti izteiktam Keiva fanam, lai spētu “Grinderman” debijas albumu nosaukt par sev sirdij tuvu ierakstu – varētu būt problemātiski pēdējo gadu mūzikā atrast vēl tumšāku, intravertāku un šī vārda vistiešākajā nozīmē depresīvāku mūzikas ierakstu.

Divas dienas vēlāk:

Es saprotu – ir grūti pieļaut, ka arī mūzikas recenzents ir cilvēks ar savām vērtībām un vājībām. Taču fakts ir un paliek – šis cilvēks kārtējo reizi ir kļūdījies.

Ja, citējot Arti Volfu, “dīdžeja mūžs ir kā brīnišķa dziesma”, tad kritiķa vai recenzenta mūžs ir bezgalīga “pārkāpšana sev pāri”, viedokļu izstrādāšana par lietām vai mūzikas ierakstiem, par kuriem tev nav nekāda viedokļa, kā arī piedalīšanās “tiešsaistes” zinātniskajā eksperimentā zem nosaukuma “Vai iespējams zināt visu par visu?”, kura dalībnieki ik dienas apjauš, ka patiesībā nezina nekā. Taču tas jau ir cits stāsts.

Fakts, ka mūzikas ierakstu recenzijās atrodamie vērtējumi ir dziļi simboliski, domājams, šķitīs pārsteidzošs tikai tiem, kas nebūs neskaitāmas reizes gada laikā kritiķu slejās atraduši vārdu savienojumus “nepārprotami – gada labākais ieraksts!”, kur tikai retais no šādi izceltajiem diskiem spēj sevi arī ilgtermiņā pierādīt kā mākslinieciska vērtība. Atminos, ka salīdzinoši nesen mans kolēģis Jānis Žilde portālā “TvNet” piedāvāja atsevišķu apskatu, kurā tika apkopoti nesen izdoti ieraksti, kas laika gaitā “mainījuši savu vērtību” – vai nu atzīti kā labāki vai tomēr sliktāki esam. Nevar precīzāk demonstrēt to, ka mūzikas ierakstiem, gluži kā jebkādai mākslai, piemīt tā lieliskā spēja vai nu patikt, vai nepatikt. Un, lai kā mūzikas kritiķis cenšas “pārkāpt” pāri šai vērtību skalai un izšķirt, kas ir tās lietas, kuru dēļ būtu vērts konkrētajā diskā ieklausīties (vai neieklausīties), tomēr šo – cilvēcisko vērtību sistēmu “atslēgt” reizumis ir problemātiski. Manuprāt, tieši šī kritiķu “nepiepildīto sapņu” vadītā vēlme piešķirt kaut kādu (zvaigznīšu vai atzīmju tipa) vērtējumu apskatītajiem ierakstiem, liek aizmirst, ka būtībā kritiķa vienīgais uzdevums ir nevis vērtēt, CIK labs vai slikts ir konkrētais mūzikas darbs, bet gan definēt, KĀPĒC tas ir tik labs.

Gluži kā pirms pāris dienām kritizētā Nika Keiva jaunās grupas “Grinderman” debijas albuma gadījumā. Jau rakstīju, ka Nika Keiva un dažu “The Bad Seeds” mūziķu jaunā projekta “Grinderman” debijas albumā Keivs stilistiski kavējas atmiņās par savas pirmās mūzikas grupas “The Birthday Party” daiļradi. Savā būtībā tas nozīmē – atšķirībā no jau 23 gadus ilgušās Nika Keiva un “The Bad Seeds” sadarbības augļiem, kas lielākoties tomēr pieskaitāmi dziesminieku žanram ar literāri aizraujošu un dziļu tekstuālo pusi, “Grinderman” materializē Keiva “jaunības dienu trakulību”, panku kultūras “Zelta uzvedības grāmatu” un visas šīs personības izpausmes, kas neglābjami pazūd no ikviena cilvēka brīdī, kad viņš pārslimo tā saukto “divdesmitpiecgadnieku krīzi”. Pieļauju, ka šeit arī slēpjas iemesls, kāpēc, lai arī saturiski precīza un albumu diezgan precīzi raksturojoša, minētā plates recenzija nebija “leģitīma” – tā neizskanēja no cilvēka, kas tā “pa īstam” saprot, ko savā iznīcinoši raupjajā un tumšajā debijas ierakstā cenšas pateikt “Grinderman” puiši. Jā, albuma 11 skaņdarbi nepārsteidz ar īpašu oriģinalitāti dziesmu muzikālajā noformējumā – šajā ziņā ‘Grinderman’ pat varētu nosaukt par primitīvu, taču šoreiz laikam tiešām runa nav par mūzikas kvalitāti, arī par saturu ne. ‘Grinderman’ gadījumā ir jārunā tikai un vienīgi par zemtekstu, un pie šīs atziņas iespējams nonākt vien, sastopoties aci pret aci ar cilvēku, kuru šāds “jaunības” ieraksts motivē atgriezties daudzus gadus senā pagātnē, atminēties savus jaunības dienu sapņus, nožēlot neskaitāmās neizmantotās reizes skolas solā “pasūtīt” kādu pārgudru skolotāju “trīs mājas tālāk” un atkārtoti par savu dzīves moto pieņemt “Nenožēlo neko!”, lai arī cik reižu būtu gribējies “patīt laiku atpakaļ”. Ne par velti grupa “Grinderman” par savu devīzi ir izvēlējušies frāzi: “Rupji, trokšņaini, mataini un pietiekoši veci, lai, sasodīts, labāk zinātu, kas un kā!”. Noliecu galvu “Grinderman” puišu priekšā, kuriem patiesi labāk zināms, kas un kā.

Noklausies:

‘Electric Alice’
[audio:Grinderman_ElectricAlice.mp3]

‘Grinderman’
[audio:Grinderman_Grinderman.mp3]

‘Honey Bee’
[audio:Grinderman_HoneyBee.mp3]