“Kur palikuši foršie džeki? Kur palikuši viņu sapņi?” – tā pirms vairākiem gadiem dziedāja “The Libertines” un, absolūti nesaistīti ar abu “foršo džeku” daiļradi, tieši šī frāze nepārvarami nāk prātā, iepazīstoties ar Bruklinas kolektīva “Clap Your Hands Say Yeah” otro studijas plati ‘Some Loud Thunder’.

Ja par savdabīgā, nazālā vokālista Aleksa Ounsvorta virsvadītās apvienības paštitulēto debijas plati precīzi pirms gada teicu “albums atradīs savu ‘ideālo’ klausītāju, kurš, gluži kā gūzma kritiķu visā pasaulē atzīs – albums patiešām ir labs; lielisku to padara katra tā klausītāja individuālā ticība grupas nākotnei”, tad šobrīd, gadu vēlāk nākas tiešām jautāt – kas par desām? Bez pēdām ir zudušas atsauces uz astoņdesmito gadu rokmūziku, “The Smiths” vai “Talking Heads” citēšana un, pats sāpīgākais – “Clap Your Hands Say Yeah”, acīm redzot, uzskata, ka ir zem viņu goda radīt liegas, saulainas un optimisma pārpildītas melodijas a-la-“The Shins” stilā. Nē, tā vietā ir “jātaisa māksla” – ar visu iespējamo pietāti pret grupu, kas tik īsā laikā ir savervējusi sev pamatīgu gan sekotāju, gan cienītāju pulku, es tomēr nespēju citādāk nodēvēt grupas otro albumu ‘Some Loud Thunder’.

Šo stāstu vēl interesantāku padara fakts, ka jaunās plates producents ir neviens cits kā “The Flaming Lips” skaņas veidotājs Deivs Frīdmens. Necenšoties izdomāt vēl vīzdegunīgāku salīdzinājumu, izmantošu to, kuru atradu “amazon.co.uk” lapās: “brīžiem šķiet, ka Frīdmena klātbūtne jaunajā ierakstā ir drīzāk destabilizējoša…”. Nē, nevajadzētu pārprast – šeit nav runa par ierakstu, kurš patīk/nepatīk un, vadoties pēc šīm emocijām, tiek piemeklēti vārdi, lai visiem liktu apjaust šo savu attieksmi. Šeit ir runa par zināma mēra šoku! Un nav jau tā, ka “Clap Your Hands Say Yeah” būtu šo rindu autora visvisiecienītākā muzikālā apvienība – tīri profesionāli raugoties uz ‘Some Loud Thunder’, gribas aizrādīt grupai, ka ar šādām “nesankcionētām” un krasām pārmaiņām savā skanējumā var pamatīgi “iegrābties”. Un tā vien šķiet, ka to arī grupa ir veiksmīgi izdarījusi, no lieliska “dzīvā” kolektīva pārtopot par grupu, kuras ierakstam ar pūlēm izburoties cauri “varbūt” var nonākt pie secinājuma, ka – jā, plate ierakstīta savdabīgā spēles manierē, uzsvars likts uz “knifiņiem”, nenovaktējot brīdi, kad zem to sloga ir pazudusi pati mūzika, kas piedevām arī ir kļuvusi smagnējāka, daudzslāņaināka (atzīšos – šādus vārdu savienojumus mēdzu lietot arī tad, kad zinu – neviens no šo rindu lasītājiem šai platei cauri tā arī sveiks un vesels neizbursies…).

Bet viss jau nav tik melnos toņos krāsojams. Ja pietiek pacietības un – ideālajā variantā – ja nav dzirdēta grupas debijas plate- tad jaunais disks sagādās ne mazums klausāmvielas, par kuru palauzīt galvu – vai disko ritmu un nesaprotamu sintezatoru iespēļu un semplu pārpildītais ‘Satan Said Dance’ ir vai nav ieteicams cilvēkiem ar stabiliem reliģiskiem uzskatiem? Vai izteikti franciskā akordeona solo skaņdarbu ‘Upon Encountering The Crippled Elephant’ nosaukt par patīkamu instrumentālu atkāpi vai vienu no grupas jaunā, pārspīlēti izsmalcinātā skanējuma sastāvdaļām?

Šīs un vēl citas domas dauzās prātā, lai pēc jau n-tās diska noklausīšanās reizes ļautu nonākt pie visīsākā iespējamā secinājuma – ‘Some Loud Thunder’ labākās epizodes meklējamas tieši instrumentālās iespēlēs vai arī skaņdarbos, kurus nav izdevies sačakarēt ar mega-pārfūzētām ģitārām un, šoreiz no tiesas – pārspīlēti manierīgo Ounsvorta vokālu, kurš šeit ir zaudējis jebkādu sev līdz šim piemitušo harizmu. Ja uz to piever acis (un ausis, protams), tad skaņdarbi ‘Mama, Won’t You Keep Those Castles In The Air And Burning’ un ‘Goodbye To The Mother And The Cove’ ir nosaucami par visēteriskākajiem un arī viskinematogrāfiskākajiem šajā ļoti pašpietiekamajā, pompozajā un kinofilmas skaņu celiņam tik līdzīgajā platē.

Noklausies:

‘Emily Jean Stock’
[audio:ClapYourHandsSayYeah_EmilyJeanStock.mp3]

‘Love Song Nr.7’
[audio:ClapYourHandsSayYeah_LoveSongNr7.mp3]

‘Goodbye To The Mother And The Cove’
[audio:ClapYourHandsSayYeah_GoodbyeToTheMotherAndTheCove.mp3]