Laikam pateicoties tieši savam izcilajam melodiskumam, brīžiem mežonīgajam “new rave” skanējumam un spējai vienā dziesmā satilpināt labākās šībrīža mūzikas “jaunā viļņa” īpašības, londonieši “The Klaxons” ir ieguvuši augsto trešo vietu ikgadējā mūzikas ekspertu aptaujā “Sounds Of 2007”.
Šķiet, lielākās spekulācijas un neskaidrības britu kvarteta sakarā ir par viņu radītās mākslas piederību kādam mūzikas žanram. Šeit viedokļi variē no “acid-rave sci-fi punk-funk” līdz grupas “Myspace” profilā minētajam “Screamo/Happy Hardcore/Pop”. Turpat atrodams arī vēl viens salīdzinājums – pēc grupas dalībnieku domām, “The Klaxons” radītās emocijas varētu pārtrumpot vienīgi ASV astronauts Bazs Aldrins, kurš, tikko atgriezies no lidojuma uz Mēnesi, būtu izvēlējies kļūt par musulmani. Lai ko tas arī nenozīmētu.
Kamēr nevalda vienprātība par “The Klaxons” piederību “new rave” vai tomēr popmūzikas klāstam, šodien klajā nākušā grupas debijas albuma ‘Myths Of The Near Future’ pirmās minūtes ļauj arī bez konkrētu žanru apzīmējumiem izprast grupas burvību. Plati ievada enerģētiskais ‘Two Receivers’ ar plosošu ritma partiju, fūzētu basu un ar šo fonu kontrastējošām dzidrām klavieru arpēdžijām un daudzbalsīgu dziedājumu. Šādas muzikālas “gaism-ēnu” spēles arī viegli raksturo pašu grupu un albumu kopumā – “Klaxons” ir veltījuši uzmanību sava stila noslīpēšanai tiktāl, ka ne pašiem mūziķiem, ne arī klausītājam ne brīdi nepaliek garlaicīgi, jo ik pa brīdim “kaut kas notiek”. Tā, piemēram, ievadskaņdarba lirisko piedziedājumu kā ar nazi pārgriež grupas, šķiet, otrā radiosingla ‘Atlantis to Interzone’ dažādais skanējums – te uzsvars likts uz raupjām, “Arctic Monkeys” stila ģitārām, kas gan ieskanas arī citviet albumā, taču nevienā no citām dziesmām tik ļoti prātā neatsauc Šefīldas jaunos censoņus. Savukārt jau pēc nieka minūtes skanējuma, dziesma gandrīz pilnībā maina savu stilistiku un nu jau atgādina “Electric Six” megahītu ‘High Voltage’ ar rokenrola un disko-mūzikas pretmetu cīņu. Varbūt nevietā, bet piebildīšu, ka ‘Atlantis to Interzone’ dziesmas nosaukums aizgūts no amerikāņu rakstnieka Viljama Borouza daiļrades apcirkņiem, un arī citviet jaunajā albumā jūtama grupas aizraušanās ar “maģiskā reālisma” literatūru.
Par plates vienu no piezemētākajiem (lasi: lielākām masām saprotamākajiem) momentiem nosaucams jaunā radiosingla ‘Golden Skans’ skumju pilnais skanējums (skatīt video).
[youtube J4Nmty1DjBU nolink]
Līdzīgā manierē turpinot visa nepilnu 54 minūšu ilgā albuma garumā, aizvien dzidrāk izkristalizējas iemesli, kāpēc “The Klaxons”, kuru mūzika nudien pirmajā brīdī ļoti ērti iekļaujas “punk/garage revival” viļņa mūzikas klāstā, būtu jāuzskata par “jaunās reiva mūzikas” pionieri. Pat nemaz nerunājot par grupas pastiprināto mīlestību pret elektroniskiem skaņas apstrādes paņēmieniem, “fūžiem” un dažnedažādiem sintezatoriem, kas pa visām spraugām veļas no “Klaxons” mūzikas, uzmanību piesaista diska izskaņā atrodamā grupas “Grace” (Pols Oukenfolds un Stīvs Osborns bija tās galvenie personāži) hīta ‘Not Over Yet’ kaverversija, kas vienlaikus stilistiski ļoti veiksmīgi iekļaujas līdzšinējā plates skanējumā, un tomēr liek apjaust, ka ir kas tāds, kas grupu atšķir no citām, kā mēdz teikt, “the” grupām, kuras vai ik dienu dzimst Lielbritānijā un kurām pietiek nekaunības apgalvot, ka tieši viņas mainīs mūzikas virzību. Ja ir jāatbild, kāpēc tieši “Klaxons”, tad šo rindu autors to visu noveltu uz visai savdabīgajiem dziesmu ritmiem un to izvēli – par to liecina arī disku noslēdzošais ‘Four Horsemen of 2012’ (arī, starp citu, atsauce uz amerikāņu “maģisko reālistu” – Tomasu Pinčonu), kurš varbūt pat nepiesaistītu uzmanību, ja ne eksplozīvie a-la-“Prodigy” deju ritmi (dzīvā izpildījumā, protams) un jau uz “noise” vai pieminētā “screamo” robežas balansējošas vokāla partijas, kas spēcīgi atgādina ASV pankus “Liars”.
Domājams, grupa lieliski apzinās, cik grūti ir šādu, izteikti dejojamu, lai neteiktu pat tikai dzīvajā izpildījumā klausāmu mūziku piedāvāt ierakstā – varbūt tas izskaidro salīdzinoši “pieticīgo” vērtējumu un arī pārspīlētas sajūsmas iztrūkumu, jo ja atsakies plati klausīties, uz vienas kājas lēkājot pa istabu, tad, iespējams, iepazīsi tikai nelielu daļu no tā, uz ko patiesībā ir spējīgs ‘Myths Of The Near Future’. Tomēr, lai arī kādā stilā “The Klaxons” nespēlētu un lai arī cik ļoti Džeimsa Forda producētās grupas debijas plates izraisītais furors nebūtu tipisks mārketinga gājiens, vienu gan ‘Myths Of The Near Future’ prot gana labi – pēc pāris ieraksta noklausīšanās reizēm radīt vēlmi “The Klaxons” iepazīt vietā, kur viņu mūzika, visticamāk, rada vislielāko pārsteiguma un labsajūtas kokteili – deju placī.
“The Klaxons” – ‘Gravity`s Rainbow’:
[youtube CYQJ9b-C3j0 nolink]
Noklausies:
‘Two Receivers’
[audio:TheKlaxons_TwoReceivers.mp3]
‘Atlantis To Interzone’
[audio:TheKlaxons_AtlantisToInterzone.mp3]
‘It’s Not Over Yet’
[audio:TheKlaxons_ItsNotOverYet.mp3]