Pa pusei Mančestras, pa pusei Teksasas kvartets “The Earlies” atgriežas ar savu otro studijas plati, kurā, atšķirībā no izteikti sapņainās un melanholiskās debijas ‘These Were The Earlies’, grupa uzsvērusi otru savu daiļradi raksturojošo šķautni – psihodēlisku krautroku.

Līdzīgi kā kolektīva debijas albumā, arī šoreiz to mūziķu klāsts, kuru daiļrades iezīmes iespējams saklausīt ‘The Enemy Chorus’ nepilnas 50 minūtes ilgajā un 11 dziesmas plašajā skanējumā, ir pārāk garš, lai, neizpelnoties pārmetumus par “matemātisku pieeju mūzikai”, to te atspoguļotu. Varu vien “mazgāt rokas nevainībā”, uzsverot, ka augstāk lasāmā atsauce uz krautroka žanru nav vis nevietā lietots stila raksturojums – ‘The Enemy Chorus’ blakus jau grupas kontekstā ierastām ēteriskām, daudzbalsīgām balādēm (kurās, starp citu, jaunajā diskā ir dzirdamas ne tikai akustisko ģitāru un zvaniņu spēle, bet, piemēram, arī tāds popmūzikā ļoti “bieži” izmantots instruments kā fagots) atrodamas arī krietni tumšākās noskaņās veidotas melodijas – ar elektroniskiem, semplētiem ritmiem a-la-“Depeche Mode” ‘Never Let Me Down’ stilā un “bītlu” ‘Within You Without You’ stila psihodēlisku vokāla manieri. Izklausās neiespējami? Savā ziņā – nē, jo jau pirms pāris gadiem “The Earlies” izklausījās un izskatījās arī nemaz ne tik “nevainīgi” (skatīt grupas pirmā albuma dziesmas ‘Bring It Back Again’ videoklipu’):

[youtube H22IruilP5M nolink]

Kad esi jau sācis pierast pie šīs viegli “marihuāniskās” puķu laikmeta skaņas, kas pa visām šuvēm sūcas no ‘The Enemy Chorus’ un ļoti bieži ieraksta gaitā atsauc atmiņā “The Beta Band” pirmo, no EP sakompilēto debijas plati, pēkšņi albuma vidusdaļā, timpānu ievadam rībot, ieskanas klarnešu, oboju, fagotu un flautu spēles caurvīts instrumentāls opuss ar vibrafona un klavieru iestarpinājumiem. Šī skaņdarba nosaukums – ‘Gone For The Most Part’ – ir arī visai pateicīgs visa albuma raksturojums kopumā, kur vārdiņš “gone” domāts kā angļu izteicienā “truly gone fishing”, kad kādam bēniņos, tā teikt, pārāk liels caurvējš izcēlies…

Arī plates otrā puse lutina savu klausītāju ar pārsteigumiem un grūti raksturojamu mūziku. Prātā iekrīt ‘Gone For The Most Part’ turpinājums ‘Foundation And Earth’, kas vēl spēcīgāk atgādina “The Beta Band”, tikai ar sarežģītāku, 7/4 ritmu un skanējumu ar saknēm vēl dziļāk sešdesmitajos. ‘Little Trooper’ ir lieliskās ambient noskaņās veidots liegas klavierspēles un dažnedažādu radio/rāciju/televīzijas ierakstu/baznīcas zvanu/etc etc semplu miksējums, attāli atgādinot kaut ko pat no “Vangelis” repertuāra. Plates noslēgumā grupa aiziet jau tik tālu, ka nekautrējas pieskarties indiešu tautas dejām un dienvidnieciskiem ritmiem, kas izceļas uz elektroniski ģenerēta burdona un pūtēju ansambļa iespēļu fona. Atliek tikai cerēt, ka viss šis absolūti haotiskais, bezsakarīgais raksturojums albumam, kas ir vēl divkārt haotiskāks, iekvēlinās gan tos melomānus, kas nebaidās no ierakstiem, kurus arī trešo un ceturto reizi klausoties nav pārliecības, ka šīs skaņas pieder šim gadsimtam, gan arī tos, kas meklē kādu atelpu no raidstacijās dzirdamās paredzamības.

Noklausies:

‘Enemy Chorus’
[audio:TheEarlies_EnemyChorus.mp3]

‘Foundation And Earth’
[audio:TheEarlies_FoundationAndEarth.mp3]

‘Little Trooper’
[audio:TheEarlies_LittleTrooper.mp3]