Šķiet, tieši Ņūdžersijas indīpopa apvienības “Yo La Tengo” plates ar bezdievīgi garo nosaukumu ‘I Am Not Afraid of You and I Will Beat Your Ass’ 15 skaņdarbos ietērpti šo rindu autora priekšstati par to, kādam būtu jāizklausās oriģinālam albumam senu dienu noskaņā.

Ekscentriskais Houbokenas kolektīvs “Yo La Tengo” visbiežāk dzirdēts komplektā ar grupas “The Velvet Underground” vārdu un ne tikai tāpēc, ka Lū Rīda vadītā apvienība ir spēcīgs “Yo La Tengo” iedvesmas avots (būsim gan godīgi – tā izsakās daudzi) un arī ne tikai tāpēc, ka tieši “Yo La Tengo” tēlo “The Velvet Underground” mūziķus 1996.gadā uzņemtajā videofilmā ‘I Shot Andy Warhol’, bet gan visticamāk savas muzikālās neprognozējamības un daudzpusējās daiļrades dēļ. Tiešas atsauces uz leģendārā 60./70.gadu kolektīva mūziku “Yo La Tengo” ierakstos neņemšos meklēt, taču arī pēdējais Ņūdžersijas apvienības izdotais materiāls – par godu grupas 21.jubilejai klajā laistā divu disku labāko dziesmu izlase ‘Prisoners Of Love’, iemiesoja gan grupas “lo-fi” daiļrades pusi, gan arī nedaudz mūsdienīgākus opusus no līdz šim pēdējā grupas albuma ‘Summer Sun’, kura prognozējamības dēļ grupa izpelnījusies ne visai pozitīvas atsauksmes pasaules mūzikas medijos. Arī grupas jaunais ieraksts var drīzāk tikt uzskatīts par savdabīgu šīs labāko dziesmu izlases turpinājumu, vismaz koncepcijas ziņā, jo, citējot “Pitchforkmedia”, “viss, ko grupa jebkad ir darījusi, šeit kaut kur ir atrodams”.

Ir pagājuši trīs gadi un “Yo La Tengo” atgriežas ar jaunu un priekš mūsdienām ļoti apjomīgu (15 dziesmas nepilnu 80 minūšu garumā) albumu. Un ja iepriekšējās rindkopas izskaņā tā vien niezēja pirksti pierakstīt, ka es personīgi grupas pēdējo plati ‘Summer Sun’ biju ļoti iecienījis (kaut vai tāpēc, ka ar to sākās mana iepazīšanās ar grupu “Yo La Tengo”), tad jau pēc pirmās jaunā albuma ‘I Am Not Afraid of You and I Will Beat Your Ass’ noklausīšanās reizes kļūst skaidrs, ka, atzīstot savu patiku pret ‘Summer Sun’, es būtībā atzīstu, ka neesmu sapratis šīs apvienības ideju un mūzikas zemtekstu. Tas, kas iesākas kā raupja “lo-fi” un puķaina indīroka maisījums diska ievadkompozīcijā ‘Pass The Hatchet’, liekot piesaukt vienlaikus gan “The Velvet Underground”, gan “Led Zeppelin” vai pat “The Beatles” vārdu, diska turpinājumā tik daudzas reizes maina gan mūzikas noskaņu, gan tās žanru, ka uz lapas uzrakstīts, šāds “klejojums” pa stiliem varētu gala beigās vainagoties tekstā, kas atgādinātu izrakstu no mūzikas almanaha. Tā jau otrais diska opuss, pamatīgi kontrastējot ar tā ievadu, gremdējas “Belle And Seabastian” noskaņās (pie kurām grupa jaunajā platē atgriežas vairākkārt), lai pēc brīža dziesmā ‘Mr.Tough’. piedāvātu tipisku pagājušā gadsimta 60.gadu popmūzikas paraugu a-la “Hombres” ‘Let It All Hang Out’ manierē un vēl mirkli vēlāk instrumentālā skaņdarbā ‘Daphnia’ demonstrētu to, ko “Yo La Tengo” domā par ambient stila mūziku Harolda Bada gaumē.

Grūti pateikt, vai tas būtu “Yo La Tengo” izteikti vizuālās mūzikas vai arī kāda cita iemesla dēļ, bet savā būtībā viss ‘I Am Not Afraid of You and I Will Beat Your Ass’ atgādina tipisku režisora Kamerona Krova kinofilmas skaņu celiņu, kas, kā ierasts šīm eks-mūzikas žurnālistam, parasti sastāv no lieliski izmeklētām indīmūzikas pērlēm no pilnībā aizmirstiem ierakstu plauktiem. Varbūt tieši tāpēc visu laiku negribas noticēt, ka ‘I Am Not Afraid of You and I Will Beat Your Ass’ ir kādas grupas vienkāršs studijas albums. Disks, ko baudīt, nevis klausīties, turklāt, vēlams, bez pārtraukumiem – no A līdz Z.

Noklausies:

‘Mr.Tough’
[audio:YoLaTengo_MrTough.mp3]

‘Black Flowers’
[audio:YoLaTengo_BlackFlowers.mp3]

‘I Should’ve Known Better’
[audio:YoLaTengo_IShouldHaveKnownBetter.mp3]