Kad sirsnīgā ‘Kings Of Convenience’ uzstāšanās “Sapņu fabrikā” gandrīz jau aizmirsusies, der iemest aci mūzikas ierakstu veikalu plauktos, lai novērtētu grupas dalībnieka Ērlena Oijes šībrīža muzikālās gaitas.

Projektā “The Whitest Boy Alive” muzicē jau minētais Ērlens Oije (Erlend Öye), Marsins Oizs (Marcin Öz) un Sebastians Mašats (Sebastian Maschat). Pirms nepilna mēneša oficiāli klajā nākušais apvienības debijas albums ‘Dreams’, kā jau to savā atraktīvajā preses konferencē pirms grupas “Kings Of Convenience” koncerta Rīgā norādīja pats jaunā projekta solists Ērlens, būtībā apkopo ļoti daudz ko no tā, kas, piemēram, Lielbritānijā pastāv jau pāris gadu desmitus, taču Oijes dzimtajā Bergenā ir uzskatāms par sava veida “svaigām vēsmām”. Vienkāršāk izsakoties, ‘Dreams’ netrūkst atsauču ne uz “The Smiths”(‘Fireworks’), ne “Joy Division” (‘Burning’) vai pat “The Pretenders” (‘Golden Cage’) daiļradi.

Tiesa, tas neliedz plates otrajā pusē Ērlenam vietumis nepārprotami norādīt uz savu ziemeļniecisko izcelsmi – galvenokārt tas materializējies balādiskos eposos ar jūtamām norādēm uz postroka (‘Don`t Give Up’) vai pašu ‘Kings Of Convenience’ pārstāvētā melanholiskā indīpopa klātbūtni. Dīvainā kārtā visai labi jaušamā atšķirība starp vairāk vai mazāk “radio formātam” atbilstošo diska sākumu un tā stipri gaisīgāko, emocionālāko un skābekļa pārpilno noslēgumu nevis traucē, bet sekmē tā izgaršošanu.

Visai aizraujošs ir fakts, ka albums, kam sākotnēji ticis izplānots krietni vien elektroniskāks skanējums, tapis “dzīvajā” ierakstā grupas studijā pāris paņēmienos jeb “teikos”, turklāt grupas dalībniekiem nelietojot nekādas skaņu pārveidošanas ierīces un teju vai pilnībā atsakoties no mākslinieku tik iecienītajiem skaņu efektiem. Tikai bass, elektriskā ģitāra un bungas.

Tiesa, diez vai tas daudziem kalpos kā iemesls “noteikti” paklausīties, kas tad puišiem ir sanācis, taču te nu jācitē pašmāju bundzinieks Māris Briežkalns, kurš reiz, atsaucoties uz mūsdienās tik nopulētajiem skaņu ierakstiem, kas robežojas jau ar sintētiskumu un nedzīvumu, teicis, ka īpaši meklē tādus ierakstus, kuros dzirdams, ka, piemēram, basģitārists “tīri” netrāpa pa stīgu vai arī bundzinieks iesit pa drobeni kādu sekundes trešdaļu par vēlu (kā tas šajā gadījumā arī ir dzirdams dziesmas ‘Figures’ izskaņā).

Dzīva skaņa – varbūt tā tēlaini var kataloģizēt “The Whitest Boy Alive” debijas plati ‘Dreams’. Savukārt par emocijām, kas dzimst albuma desmit kompozīciju un nepilnu 42 minūšu ilgajā skanējumā, kā arī par tā ideālo baudīšanas vidi visvairāk priekšā pasaka pats albuma nosaukums. Iesaku melanholiķiem, kā arī tiem, kas seko līdzi kanādiešu kolektīva “Readymade” gaitām.

Noklausies:

‘Burning’
[audio:TheWhitestBoyAlive_Burning.mp3]

‘Don`t Give Up’
[audio:TheWhitestBoyAlive_DontGiveUp.mp3]

‘Borders’
[audio:TheWhitestBoyAlive_Borders.mp3]