Viena no iecienītākajām mūzikas apskatnieku nodarbībām, nepārprotami, ir salīdzināšana, taču blakus tai vismaz divreiz gadā (var arī biežāk, taču tad jau tas patiešām kļūst neciešami) ir jāpasludina kaut kādā mērā “labākais” albums – vai tas būtu “labākais gada” vai “lieliskākais rudens vakaru” ieraksts, vienalga. Tad nu, izmantojot savu stāvokli, atļaušos pastāstīt par vienu no potenciāli “labākajiem” vasaras albumiem.

Lai arī “The Feeling” un šī britu pop/indī kvinteta debijas albums ‘Twelve Stops And Home’ ticis daudzviet saukts par vienu no šīs vasaras gaidītākajiem debijas ierakstiem, tā arī nespēju atcerēties, kur iepriekš dzirdēts šīs saldās apvienības vārds līdz brīdim, kad ieskanas albuma pirmā hīta ‘Sewn’ akordi, kas pat Latvijas platuma grādiem piedzīvoja gana plašu reklāmas kampaņu. Un kāpēc gan ne – brīdī, kad, šķiet, vasara beidzot uzņēmusi apgriezienus, to lietu sarakstā, bez kā nav iedomājama neaizmirstama vasara, uzreiz blakus spēcīgam sauļošanās krēmam ir jāatrodas arī dzīvespriecīgai, ne pārāk salkanai mūzikai ar noslieci atsaukt atmiņā laikus, “kad zāle bija zaļāka”. Un te nu “The Feeling” trāpa desmitniekā – lidinoties pa vidu starp “Crowded House”, “Beach Boys”, reizumis pat “Queen” vai “The Darkness” muzikālajiem apvāršņiem, “The Feeling” nerada pamatu sajūsmai par šīs grupas lauriem apvīto nākotni, taču “te un tagad” nav pamata nepasmaidīt un plates 12 “soon-to-be” hītu pavadījumā nemest kūleņus pieneņu pļavās.

Plati ievadošais ‘I Want You Now’ kļūst par pirmo ieganstu piesaukt kā “Beach Boys”, tā arī paša Braiena Vilsona vārdu, jo ‘I Want You Now’ gluži mierīgi varētu ietilpt arī salīdzinoši nesen klajā nākušajā ‘Smile’, ja vien… dziesma piedziedājumā savas 60.gadu ASV muzikālās nokrāsas nenomainītu pret salīdzinoši prastu koledžroku aizokeāna gaumē. Taču smīkņāt bārdā neatliek laika – sekojošais ‘Never Be Lonely’ ar sev piemītošo a-la “Supertramp” un “Crowded House” šarmu paceļ pāri laicīgām problēmām un, skanot daudzbalsīgajam piedziedājumam “never be lonely, never be lonley…”, tu sevī nosolies mazāk strādāt un pie pirmās izdevības ar draugiem doties izbraucienā ar riteņiem.

Viss pieminētais varbūt arī nerada liekus jautājumus “klausītāja līmenī”, taču, saglabājot zināmu devu mūzikas apskatnieku ikdienā nepieciešamās skepses, jāteic, ka grupa, kuru savu popularitāti būvē uz “tie paši vēži citā kulītē” principa, jau nu varētu papūlēties un savā debijas albumā iekļaut nedaudz vairāk savu ideju. Jo nav pat jābūt mūzikas apskatniekam, lai burtiski katrai ‘Twelve Stops And Home’ dziesmai atrastu ekvivalentu no savu vecāku jaunības mūzikas plauktiņa. Būtībā visu albumu raksturo formula “lipīgs ievads, pants no “Madness” repertuāra, līdzi gaudojams, bezgaumīgs piedziedājums un eksplodējošs fināls, lai radītu vēlmi to visu noklausīties vismaz vēl vienu reizi”. Par dziesmu tekstiem labāk nerunāt vispār – tie albuma 12 skaņdarbu skanējuma laikā tā arī nepaceļas augstāk par “Sugar for your bowl, lemon for your soul” līmeni. Tiesa, kvalitatīva dzeja mūsdienu popmūzikā ir tikpat reta parādība kā stāvvieta Rīgas centrā vasaras dienā tā ap četriem.

Un tomēr. Lai arī ‘Twelve Stops And Home’ absolūti izgāžas savos “oriģinalitātes” rādītājos un, kā jau piebildu, diez vai garantē grupai kvalitatīvas oriģinālmūzikas apvītu, saulainu nākotni, grupai, kas savā mērķprogrammā ir ierakstījusi nevis “mainīt pasauli”, bet gan “izklaidēt bērnus”, tas ir piedodami. Galu galā, kā reiz par grupas “Keane” debijas albumu teicis kāds gudrs cilvēks – “jā, varbūt tā arī ir štruntīga popmūzika masām, taču arī tādu ir jāprot uzrakstīt”. Varbūt tieši tāpēc, baudot ‘Twelve Stops And Home’ vasarīgās himnas, iesaku nebendēt nervus un neiedziļināties diska saturā – pie laba gala tas nevedīs…

Noklausies:

Never Be Lonely
[audio:TheFeeling_NeverBeLonely.mp3]

Sewn
[audio:TheFeeling_Sewn.mp3]

Love It When You Call
[audio:TheFeeling_LoveItWhenYouCall.mp3]