“Keane” ir atpakaļ un tas nozīmē tikai vienu – vēl vairāk saldas popmūzikas pašmāju raidstaciju jau tā paredzamajā repertuārā.

Pieci miljoni pārdotu debijas albuma ‘Hopes And Fears’ eksemplāru, pārmetumi šo rindu autoram par neprofesionālu un pārlieku skarbu šī paša debijas albuma recenziju, izpirkti koncerti, turneja kopā ar “U2”, vispārēji atzīta uzstāšanās pagājušā gada “Live8” projektā un burtiski neizmērāma popularitāte visā pasaulē – īsumā tieši tas ir Saseksas trio “Keane” veikums posmā kopš savas debijas 2004.gadā līdz pat šai nedēļai, kad klajā nācis grupas ilgi gaidītais otrais studijas albums ‘Under The Iron Sea’. Nav slikti divu gadu laikā!

Savā jaunākajā ierakstā iepriekš tik striktais “who needs guitars anyway?!” trio turpina pastāvēt uz to, ka rokmūzikai bez ģitārām ir nākotne – atliek tikai pie sintezatora piespraust ģitāras “fūzi” un lieta darīta! Taču, ja nopietni, tad šāds tehnisks “jaunievedums” grupas daiļradē ir nesis vajadzīgos rezultātus – vietumis jaunās plates skanējumā nudien rodas ģitāras skaņu klātbūtnes ilūzija, jo īpaši vistipiskākajās “Keane” tradīcijās veidotajā dziesmā ‘Put It Behind You’, kas, paredzu, noteikti tiks izdota singla formātā – tik lipīgu “braucamā laika” himnu nedrīkstētu laist zudumā.

Ja reiz pieskaramies ‘Under The Iron Sea’ hītu klāstam, tad šeit nu platei nākas kapitulēt sava priekšgājēja ‘Hopes And Fears’ priekšā – “grupas “Keane” albums ar diviem, maksimums trim hītiem” izklausās līdzīgi kā “putukrējuma torte bez putukrējuma”, taču tā nu ir taisnība. Jau pieminētais ‘Put It Behind You’, saulainais ‘Crystal Ball’ ar piedziedājumu, ko tā lipīguma dēļ drīz vajadzēs aizliegt ar likumu, kā arī varbūt “bītlu” ziedu laikus prātā atsaucošais ‘A Bad Dream’ – tas arī īsumā ir viss grupas “Keane” jaunās plates arsenāls, kas varētu grupai sarūpēt “dienišķo maizīti”.

Un tomēr – par spīti salīdzinoši trūcīgajam plates “hītu potenciālam” (varbūt pat tieši pateicoties tam), ‘Under The Iron Sea’ ilgstošā klausīšanās procesā ir krietni vien panesamāks nekā tā priekšgājējs. Varbūt pie vainas tiešām daudzviet uzsvērtie grupas centieni atbrīvoties no sava “saldo puisīšu” tēla un mēģinājumi “bruģēt taciņu” prom no popmūzikas apskāvieniem, grūti teikt. Jā, brīžiem garlaicīgi, paredzami un varbūt pat neizteiksmīgi, taču vismaz neuzmācīgi – tādi ir “Keane” puiši savā jaunākajā platē. Un pēc ‘Hopes And Fears’ invāzijas visā pasaulē, tā ir patīkama pārmaiņa. Tiesa, arī jaunās plates sakarā joprojām ir aktuāls “NME” trāpīgais salīdzinājums par ‘Hopes And Fears’, kur grupa izklausoties pēc ‘Kid-A’ laika “Radiohead”, kuri izpilda “A-Ha” kaverversijas. Izklausās garšīgi!

Tā visa rezultātā negribētos īsti piekrist ne tiem, kas aģitē, ka ar ‘Under The Iron Sea’ grupa ir ieguvusi savu otro elpu un “nupat tikai būs!”, ne arī tiem, kas jaunajā grupas platē atrod vien garlaicīgu poproku (neviens gan nestrīdas par to, ka tas tāds nav!). Patiesība, kā jau parasti, eksistē kaut kur tam visam pa vidu – starp ģenialitāti un nožēlojamu sevis atražošanu, starp miljoniem pārdotu albuma eksemplāru un izmisīgu cenšanos radīt ko inteliģentāku par to, kas miljoniem pasaules iedzīvotāju asociējas ar vārdu “Keane”.

Noklausies:

‘Put It Behind You’
[audio:Keane_PutItBehindYou.mp3]

‘Crystal Ball’
[audio:Keane_CrystalBall.mp3]

‘A Bad Dream’
[audio:Keane_ABadDream.mp3]