Šonedēļ oficiāli ir “piedzimusi” apvienība “The Raconteurs” un visiem interesentiem beidzot ir dota iespēja uzzināt, kas tad ir izdevies, “sakrustojot” Detroitas mūziķi Brendanu Bensonu, grupas “White Stripes” nemiera garu Džeku Vaitu un grupas “Greenhornes” dalībniekus.

Būtu grūti atbildēt, kas īsti pēdējā laikā darās Džeka Vaita prātā – vispirms viņš nāk klajā ar paziņojumu, ka vēlas, lai viņu visi turpmāk sauktu par “Three Quid”, kas angļu mēlē nozīmē “trīs sterliņu mārciņas”, pēc tam “galdā” tiek liktas baumas par “The White Stripes” nākotni. Diez vai tā visa būtu paredzēta kā reklāmas kampaņa viņa jaunākajam projektam – grupai “The Raconteurs”, kurā Vaits sadarbojas ar savu labu draugu un mūziķi Brendanu Bensonu, taču visu šo pārmaiņu galaprodukts – debijas albums ‘Broken Boy Soldiers’ sevī ietver vienu lielu atbildi uz daļu no neizpratnes pilnajiem jautājumiem. Un šī atbilde ir noformulējuma vienkāršā tautas parunā – “pārmaiņas ir veselīgas”.

Savā debijas platē “The Raconteurs” piedāvā gana “detroitisku” rokmūziku, kurā var atšķetināt gan Džeka Vaita panciskos “pienesumus” (‘Level’), gan arī Brendana Bensona melodiskumu (‘Together’), taču lielāko albuma daļu tomēr var raksturot, pieminot “fab four” jeb “bītlu” vārdu. Tā, piemēram, uzreiz aiz plates pirmā singla ‘Steady As She Goes’ sekojošais ‘Hands’ prātā atsauc ‘She Said, She Said’, ‘Intimate Secretary’ pieskaras ‘Tomorrow Never Knows’, viena no plates rāmākajām balādēm ‘Together’ jau pēc pirmajiem akordiem atgādina ‘Let It Be’ un tā tālāk. Protams, var strīdēties par to, vai grupa, kas atgādina “The Beatles”, ir pelnījusi pārmetumus jau “pēc definīcijas” vai arī tomēr nosodījumu izpelnās tikai atklāta dziesmu kopēšana, nevis albuma ‘Revolver’ iekļaušana ‘Broken Boy Soldiers’ izmantotās literatūras sarakstā.

Lai kā arī nebūtu, bez pieminētās “bītlu” atdarināšanas albumā iepriecina arī Džeka Vaita periodiskās “trakulības” (albuma tituldziesmā Vaits atkal ir savā elementā, liekot piesaukt Roberta Planta un “Led Zeppelin” vārdu), kas liek secināt, ka pavisam savu iekšējo “es” līdz ar pieķeršanos nedaudz citam mūzikas stilam viņš nav aizmirsis.

Taču, kas attiecas uz “The Raconteurs” kopumā – nu nav tā, ka šobrīd trūktu dažnedažādu profesionālu un mazāk profesionālu savādnieku, kuri kā zivs ūdenī jūtas, gremdējoties atmiņās par pagājušajiem laikiem un šīs atmiņas ietērpjot mūsdienīgā versijā par reiz bijušo. Pie labākajiem piemēriem var minēt tādas grupas kā “The Superimposers” vai “The Silent League” un viņu versiju par 60.-70.gadu mijas aizokeāna puķu bērnu mūziku. “The Raconteurs” turpretim uzkavējas šajā pašā laika posmā, tikai krietni piezemētākās, Eiropas rokmūzikai atbilstošās noskaņās.

Būtībā tas ir arī vienīgais secinājums, ko iespējams “izspiest” pēc mēģinājuma albuma recenzijai pieiet no analītiskās puses. Jo ‘Broken Boy Soldiers’ ir vistipiskākais “patīk/nepatīk” tipa albums, viena iemesla dēļ – grupas “The Raconteurs” dalībnieki arī dara to, kas viņiem pašiem patīk, nu nekādā veidā neņemot vērā to, kas darās aiz ierakstu studijas loga. Būtībā tieši šis pašpuicisms un vienaldzība padara ‘Broken Boy Soldiers’ par tik nepateicīgu jebkāda veida tekstuālai apspriešanai un vienlaikus par tik kārdinošu klausāmvielu.

Noklausies:

‘Steady As She Goes’
[audio:TheRaconteurs_SteadyAsSheGoes.mp3]

‘Together’
[audio:TheRaconteurs_Together.mp3]

‘Level’
[audio:TheRaconteurs_Level.mp3]