Vārdu salikums „jauns „Buzzcocks” albums”, manuprāt, allaž izklausīsies nedaudz dīvaini. Pat tādā gadījumā, kad tehniski un saturiski šim grupas jaunajam veikumam arī nebūtu ne vainas.

Līdzīga situācija ir arī ar britu pankmūzikas „pionieru”, grupas „Buzzcocks” septīto studijas plati ‘Flat-Pack Philosophy’, kas nule nākusi klajā leibla „Cooking Vinyl” paspārnē. No vienas puses, grupa, kuras muzikālā karjera jau iestiepjas ceturtajā gadu desmitā, vairs vienkārši nedrīkst mēģināt atdarināt savus ziedu laikus – mūzikas pasaulē netrūkst piemēru grupām, kuras dalībnieki savos „piecdesmit ar kapeikām” mēģina dziedāt par tīņu problēmām un tas izklausās baisi.

Tajā pašā laikā „Buzzcocks” lielākajai daļai tās pazinēju un cienītāju, domājams, raksturojas tieši ar trāpīgiem, 70.gadu Lielbritānijas sociālajai situācijai atbilstošiem dziesmu tekstiem par vilšanos, narkotikām, bailēm un atkal vilšanos. Tad varbūt grupai pie tā arī vajadzēja palikt un līdz ar „Buzzcocks” pirmās eksistenciālās fāzes beigām, ko iezīmēja 1979.gada plate ‘A Different Kind Of Tension’ pielikt punktu arī pašai grupai?

Jā un nē. Piemēram, neteiktu, ka Dambis savos +/- 40 gados būtu kļuvis mazāk aktuāls vai nespējīgāks radīt trāpīgas, vienlaikus „Inokentija Mārpla” līdzšinējai fonotēkai atbilstošas un arī aktuālas melodijas. Protams, ‘America Fuck Off’ allaž paliks „mārpļu” zelta fondos, tāpat kā „Buzzcocks” gadījumā, teiksim, pirmais grupas singls ‘Orgasm Addict’ vai ‘I Don`t Mind’ un ikvienam jaunam opusam būs stipri jāpiepūlas, lai tas vispār tiktu salīdzināts ar „klasiku” (jāpiebilst, ka arī „Buzzcocks” jaunās plates gadījumā to nevajadzētu darīt).

Un tomēr, ‘Flat-Pack Philosophy’ nenosaukšu par pankroka ierakstu, bet gan drīzāk par nostalģiskām piezīmēm pārpilnu atmiņu kladi. Tiesa, ja no albuma pirmajiem akordiem – plates tituldziesmas ‘Flat-Pack Philosophy’ strāvo gluži vai „Ramones” cienīgs ģitāru rifs un traki ritmi, kuru pavadījumā nudien gribas uzgavilēt par godu faktam, ka „Buzzcocks” ir spējuši pēc ilgiem laikiem atkal radīt klasisku panku disku, tad plates gaitā sākotnējais sīvums atmaigst, divu nošu basa partijas nomaina melodiska Stīva Digla un Pīta Šellija ģitāru saspēle un grupa liek klausītājam saprast, ka ‘Flat-Pack Philosophy’ pievēršas laikmetīgākām problēmām, ar kurām paši grupas dalībnieki spēj labāk sevi asociēt – cik tad ilgi dziedāsi par neko nesaprotošajām masām, sasodītajiem materiālistiem un neskaitāmiem galoniem alkohola.

Tā vietā albuma saturu ideāli raksturo tā dziesmu nosaukumi: ‘Sell You Everything’, ‘Credit’, ‘I`ve Had Enough’, ‘Look At You Now’ un tamlīdzīgi. Jāuzslavē plates producents, basists Tonijs Bārbers, kuram pateicoties, albums nav ieguvis spītīgo zemtekstu „mēs vēl protam spēlēt pankroku!”, tā vietā piedāvājot plašāku, uz melodijām balstītu skanējumu, kurā netrūkst spēka un arī dzīvesprieka. Katrā ziņā ‘Flat-Pack Philosophy’ ir baudāmākais ieraksts, ko grupa ir spējusi radīt kopš savas atkalapvienošanās 1989.gadā un ar to vajadzētu pietikt, lai albums iekļūtu „eks-panku” vai šīs kultūras „nostaļģiķu” ierakstu plauktos.

Noklausies:

‘Flat-Pack Philosophy’
[audio:Buzzcocks_FlatPackPhilosophy.mp3]

‘Wish I Never Loved You’
[audio:Buzzcocks_WishINeverLovedYou.mp3]

‘Big Brother Wheels’
[audio:Buzzcocks_BigBrotherWheels.mp3]