Pirmoreiz ziņas par grupas “Belle And Sebastian” solistes Izabelas Kempbelas un Sietlas grunge apvienības “Screaming Trees” un vēlāk arī “Queens Of The Stone Age” dalībnieka Marka Lanegana sadarbību pavīdēja pagājušajā gadā.

Tā kā (tobrīd) salīdzinoši nesen – 2004.gada nogalē – klajā nāca Lanegana pasaules mūzikas kritikas atzinīgi novērtētā, šķiet, sestā soloplate ‘Bubblegum’, tad visiem tās cienītājiem vai, precīzāk sakot, šo faktu pamanījušajiem šāda informācija nāca gan kā pārsteigums, gan arī kā dažnedažādu gaidu maisījums.

Mūziķu kopprojekti vai sadarbības ieraksti allaž ir interesanta klausāmviela un vienlaikus arī biežu vilšanos cēlonis. Visticamāk ir ne mazums piemēru, kas runās pretim šai manai pseidoteorijai, tomēr ļoti bieži gadās, ka divu mūziķu sadarbību viena mākslinieka fani uzskata par izdevušos, kamēr otra cienītāji vēlas, kaut viņu elks nemaz nebūtu tai ķēries klāt. Mika Džegera un Deivida Bovija nedaudz “kliedzošais” 1985.gada duets ‘Dancing In The Street’, šķiet, ģeld kā precīzākais piemērs. Nedaudz gan no citas “operas”, tomēr līdzīga situācija ir izvērtusies slavenā Keitas Bušas un Pītera Geibriela dueta ‘Don`t Give Up’ sakarā – kamēr, nevienam no abiem neapšaubot šā liriskā eposa augsto raudzi, ne mazums Pītera Geibriela fanu šo hītu uztvēra kā savdabīgu himnu visām “lauztajām sirdīm”, tikmēr Keitas Bušas rūdīti cienītāji mākslinieces līdzšinējās daiļrades kontekstā tomēr nelabprāt ierindo šo skaņdarbu Bušas labāko un precīzāk mūziķes stilu atspoguļojošo dziesmu topā.

Taču ja “pie lietas”, tad galvenais iemesls šai teoretizēšanai ir pirmā mirkļa pārsteigums par Izabelas Kempbelas un Marka Lanegana muzikālo saderību, kas skaļi runā pretim abu mākslinieku individuālās muzikālās daiļrades kontekstā. Maigi sapņainais Kempbelas vokāls ar raupjo, nodzerto folkroka dziesminieka Lanegana balsi vietumis ļoti precīzi atgādina Nika Keiva un Kailijas Minogas ‘Where The Wild Roses Grow’ (jo īpaši dziesmā ‘The False Husband’). Un patiesībā šajā salīdzinājumā, kas būtībā raksturo lielāko daļu 35 minūtes ilgā albuma, arī slēpjas ieraksta burvība – spējā vienā “apmierinātā”, patīkami pārsteigtā klausītāju kopumā pulcēt gan Keiva vai Leonarda Koena eksistenciālisma, gan arī Sondres Lerkes vai Serijas Metjūzas saldenās dziesminieku noskaņas cienītājus.

Albuma lielākā daļa ierakstīta atsevišķi, vairuma dziesmu autorei Izabelai Kempbelai iedziedot un iespēlējot savas partijas Skotijā un tām vēlāk pievienojot Lanegana Losandželosā iedziedāto materiālu. Taču uzreiz var droši teikt – bažām par šādi veidota albuma raupjumu un pārlieku nesaderību abu mākslinieku darbā (laikam tomēr esmu ideālists ar vislielāko ticību ierakstam, kas veikts vienā paņēmienā jeb “teikā”) nav pamata – savā starpā mijot gan instrumentālus un akustiski tendētus skaņdarbus (‘It`s Hard To Killa Bad Thing’), gan arī smeldzīgas abu vokālu iedzīvinātas melodijas, kuras pavada te stīgu ansambļa partijas (‘(Do You Wanna) Come Walk With Me?’), te atkal reverberēta, Andželo Badalamenti ‘Twin Peaks’ galvenās tēmas stila ģitāra (jau pieminētais ‘The False Husband’), albums vienlīdz labi iederas gan vientuļa, gan arī pavasarīgi dzīvespriecīga mūzikas klausītāja fonotēkā. Rekomendēju.

Noklausies:

‘The False Husband’
[audio:IsobelCampbellAndMarkLanegan_TheFalseHusband.mp3]

‘(Do You Wanna) Come Walk With Me?’
[audio:IsobelCampbellAndMarkLanegan_(DoYouWanna)ComeWalkWithMe.mp3]

‘It`s Hard To Killa Bad Thing’
[audio:IsobelCampbellAndMarkLanegan_ItsHardToKillaBadThing.mp3]