Visā (mūzikas) pasaulē ik gadu novērojamas pārmaiņas – dzimst jaunas grupas, vecos kolektīvus pārveido to jauni dalībnieki. Un kur tad vēl absolūti nepieciešamā dzīšanās pakaļ modei un tā radīšana, kas „šobrīd labi kotējas tirgū”! Tā vien šķiet, ka, runājot par pārokeāna „mūslaiku” mūziku, vismaz lielākajā daļā gadījumu, tās pārstāvjiem parasti visi iepriekš minētie procesi ir absolūti vienaldzīgi, jo aizvien biežāk „turienes” grupu jaunāko veikumu raksturošanai talkā jāņem grupu un mūziķu vārdi, kas jau kādu laiku snobiski tiek iekļauti „mūzikas sirmgalvju” pulciņā.

Un tā arī šoreiz. Nieka septiņus gadus vecais Kentukī kvartets „My Morning Jacket” nule kā ir papildinājis savu trīs albumus plašo diskogrāfiju ar ceturto veikumu, 45 minūtes ilgo ‘Z’, kura recenzijā varētu iztikt vien ar spriedelējumu par to, ka ir grupas, kuras raksturo vīzdegunīgais joks „gadi iet, … nemainās”, kur daudzpunktes vietā šoreiz būtu ierakstāms Lūisvillas „My Morning Jacket” vārds.

Jo nudien, gluži kā grupas izslavētā 1999.gada debija ‘The Tennessee Fire’ un tai sekojošais otrais, 2001.gadā izdotais ieraksts ‘At Dawn’ (divus gadus vēlāk izdotais ‘Z’ priekšgājējs ‘It Still Moves’, vairāk tendēts dejojamas mūzikas virzienā (Kentukī, nevis Latvijā), nedaudz „lec ārā” no šī saraksta), arī jaunākais grupas veikums manipulē ar muzikāliem paņēmieniem, kurus, pirms daudziem gadiem tos radot, vienlaikus arī patentējuši virkne pazīstamu mākslinieku.

Albuma pirmais un vienlaikus arī viens no labākajiem opusiem ir melodiskais ‘Wordless Chorus’, kura piedziedājumā, kā jau to teic nosaukums, satilpis vien ilgs, stiepts, taču ne banāls „āāāāūāāāā”. Lai arī ne tekstuāli askētiskajā piedziedājumā, ne arī mīlas dzejas pilnajos dziesmas pantos nav atrodamas konkrētas atsauces, kaut kādā mērā ar katru skaņdarba minūti pārliecība, ka patiesībā tu klausies ierakstu, kas ir Eltona Džona 1972.gada plates ‘Honky Chateau’ ja ne zudis variants, tad vismaz laikabiedrs, tikai aug.

Diez vai tas būtu attaisnojams tikai ar viena vārda – plates producenta Džona Lekija klātbūtni (kurš, citējot „Dotmusic”, ir „strādājis ar visiem, sākot ar „Pink Floyd” un beidzot ar „Stone Roses”), tomēr nenoliedzami arī viņa pirksts ir licis grupai no jau pieminētā ‘It Still Moves’ skanējuma, kas vislabāk varētu sadzīvot ar kādu nomaļu Teksasas krodziņu, atgriezties pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu Amerikā, kurā, tēlaini izsakoties, lidinās arī vēl kāds grupas šībrīža audiālais līdzinieks un ietekmju avots – grupa „Mercury Rev”.Arī salīdzinot ar grupas līdzšinējiem veikumiem, ‘Z’ (subjektīvi) ir labākais (lasīt: konceptuālākais, saturiski vispārdomātākais un ausīm tīkamākais) ieraksts, kurā netrūkst tīri stilistiski atšķirīgu vēsmu, tomēr vienlaikus nenolaižoties līdz hītu raidstaciju līmenim un neliekot visam dzirdētajam izklausīties pēc Nīla Janga, “Beach Boys” un Cat Stevens interesantāko iezīmju apkopojuma.

Starp citu, “My Morning Jacket” sev šoruden uzmanību pievērsusi ne tikai ‘Z’ sakarā – grupa arīdzan piedalījusies režisora Kamerona Krova (Cameron Crowe) nule tapušajā romantiskajā komēdijā “Elizabethtown”, kur tā, esot Krova viena no iecienītākajām pēdējo gadu grupām, lūgta tēlot grupu vārdā “Ruckus”. Cienot Kamerona Krova gaumi un uzskatot to par gana ticamu rādītāju, pieļauju, ka pēc filmas pirmizrādes Latvijā, kas paredzēta 11.novembrī, augs arī interese par “My Morning Jacket” jaunāko ierakstu un daiļradi kopumā.

Kaut kur pa vidu starp Kamerona Krova utopismu “kamdēļ ir jārada jauna mūzika, ja jau līdz šim ir radīta gūzma skaņdarbu, kas nav pienācīgi novērtēti; atliek tikai pameklēt” un mūsdienu ASV mūzikas videi gana raksturīgu kantrīroka un sapņainas popmūzikas sintēzi lidinās arī “My Morning Jacket”, gaidot savu kārtējo upuri, kas, agrāk nedzirdējis par grupas eksistenci, neprātīgi iemīlēsies tās mūzikā.

Noklausies:

‘Wordless Chorus’
[audio:MyMorningJacket_WordlessChorus.mp3]

‘What A Wonderful Man’
[audio:MyMorningJacket_WhatAWonderfulMan.mp3]

‘Anytime’
[audio:MyMorningJacket_Anytime.mp3]