Un jautājums paliek – vai labāk izlikties par „beigtu zivi” un savā daiļradē kopēt ko jau iepriekš radītu pēc sirds patikas (skat. „Oasis”) vai tomēr īsi pirms savas jaunākās, kopsummā trešās plates izdošanas atzīties plaģiātismā, atņemot „asinskārajiem” mūzikas kritiķiem viņu vienīgo „prieku” – sviest grupas fanu acīs faktus par aizgūtām melodijām un kopētiem ģitāru rifiem?

Jau pēc pirmajām albuma izbaudīšanas reizēm jākonstatē jūtamās pārmaiņas „Coldplay” skanējumā, kuras, tēlaini izsakoties, varētu ietērpt frāzē „no ‘Radiohead’ pie ‘U2’”. Nudien, līdz šim Mārtina daiļrades raksturošanai jo bieži piesauktais Toms Jorks, tiesa, nav kļuvis neaktuāls, jo „Coldplay” seja dzied tāpat kā līdz šim, taču runājot konkrēti par pavadījuma struktūru, tā kļuvusi tautas valodā sakot „roķīgāka”, īpaši uzsverot ģitāru izmantojumu, veidojot ko līdzīgu Spektora „skaņas sienai”, kurā kulminē lielākā daļa ‘X&Y’ tēmu, ļaujot ģitāru solopartijām būt īsām, kodolīgām, konkrētām un brīžiem pat pārāk „Edge” („U2”) spēles stilu atdarinošām. Citustarp albuma muzikālās noskaņas raksturošanai, lai arī cik tas dīvaini nešķistu, ir jāmin sintīpopa ēras mākslinieki – vai pie vainas ir „pārgrieztie” sintezatori vai arī kas cits, taču, piemēram, ‘White Shadows’ gluži labi justos arī kādā no „Duran Duran” albumiem.

Es, personīgi, neuzskatu, ka arguments, ka albums izklausās pārlieku „vecišķs”, liekot runāt par atgriešanos pagātnē (konkrēti, par ieslīgšanu pārlieku jūtamā grupas 2000.gada debijas ‘Parachutes’ atdarināšanā) un nevis progresēšanu, ir visatbilstošākais ‘X&Y’ gadījumā. Taču tēze, ka jaunākajai britu kolektīva platei seksapīla un harizmas ir aptuveni tikpat cik slapjam sunim, gan ir grūti apgāžama. Protams, likumsakarīgi faktam, ka albums jau pēc definīcijas tapis veidots tikai un vienīgi masām, ikviens tās skaņdarbs kļūst izteikti himnisks, par savu ideālo atskaņošanas vietu pieprasot stadionu ar ne mazāk kā 25 tūkstošiem klausītāju tajā, kas savukārt prasījis apvienot „to labāko” no abiem ‘X&Y’ priekšgājējiem. Tomēr vai gūtais rezultāts ir patiesi bijis pats vēlamākais, kad visas pārsteidzoši ilgā albuma (stunda un divas minūtes mūsdienās jau ir kas īpaši uzsverams) dziesmas, kas bez izņēmuma veidotas pēc viena principa – intīms tēmas ieskicējums, kāpinājums, kulminācija, kad klausītāji zaudē prātu, izkliedz pēdējās balss paliekas un ir gatavi mirt laimīgi, saplūst vienā putrā, pat pēc vairākkārtējas albuma noklausīšanās tā arī nepiedāvājot ne vielu pārdomām, ne arī materiālu atmiņām? Vienas vienīgas mobilo telefonu melodijas…

Galvenā atziņa ‘X&Y’ analīzes rezultātā ir un paliek – albumam trūkst mugurkaula. Manis pēc, tas varētu būt kaut vai daudz maz oriģināls hīts. Tā vietā ‘X & Y’ pirmais radio „vēstnesis” – sapņainais ‘Speed Of Sound’ īsti labi nepakļaujas pat dungošanai, jo neizbēgami atgādina pašu „Coldplay” agrāko dienu „Clocks”. Jau nācis klajā ar atzīšanos par plates, šķiet, vienā no atmiņā paliekošākajiem skaņdarbiem – ‘What If?’ atrodamo melodisko uzbūvi, kas neizprotamā kārtā ir ļoti līdzīga jau „Oasis” jaunā albuma recenzijā piesauktajiem „The Beatles”, konkrētāk – dziesmai ‘A Day In The Life’ no „seržanta Pipara”, Kriss Mārtins žurnālā „Uncut” diskutē par, viņaprāt, aizraujošo komunikāciju ar elektroniskās mūzikas gigantu „Kraftwerk” dalībnieku Ralfu Hitteru, no kura Mārtinam nācies izlūgties atļauju dziesmā ‘Talk’ izmantot slavenā ‘Computer Love’ galveno tēmu. Fakts, protams, interesants, taču kontekstā ar iepriekšminēto, drīzāk skumdina ne iepriecina. Jo tā vien izskatās, ka „Coldplay” vai nu iesūno, vai arī gatavojas mirt dabīgā nāvē – nekas cits puišiem neliktu tik pārdroši iet „uz visu banku” un kā galvenos trumpjus piedāvāt pašu jau reiz apdziedātus motīvus. Ticībā faktam, ka ar septiņām reizēm ir par maz, lai novērtētu nenoliedzami „dziļā” albuma patiesās vērtības, kā arī cerot, ka runa šoreiz ir par to „iesūnošanu” un „Coldplay” vēl tikai plāno savu kroņa numuru – 3/5.

Noklausies:

‘Square One’
[audio:Coldplay_SquareOne.mp3]

‘What If’
[audio:Coldplay_WhatIf.mp3]

‘Fix You’
[audio:Coldplay_FixYou.mp3]