„Ierakumu” vienā pusē izskan strīdi par to, vai Mančestras skandalozie pašpuikas ar segvārdu „Oasis”, izdodot savu nu jau sesto karjeras albumu, ir no jauna definējuši vārdu „mēsls”, savukārt no otras puses atskan oponējumi par jaunā ‘Don`t Believe The Truth’ potenciālu stāties blakus tādai grupas senu dienu „klasikai” kā tās 1994.gada debijas plate ‘Definately Maybe’ vai tai nākamajā gadā sekojošai ‘(What`s The Story) Morning Glory?’.

Tā patiesi nepiekrītot ne pirmajiem, ne otrajiem, tomēr jāatzīst, ka ierakstā pārlieku daudz jūtamas atsauces uz citu mākslinieku meistarojumiem, kas varbūt varētu netraucēt vienkāršam klausītājam. Taču kā lai runā par „vienkāršo klausītāju”, kad (blakus „Coldplay”) „uz spēles” likts viens no šīs vasaras gaidītākajiem ierakstiem?

Albumu ievadošais ‘Turn Up The Sun’ tā sākuma taktīs pamatīgi atgādina „Travis” daiļradi, pēcāk kulminējot sparīgu roka ritmu caurvītā piedziedājumā. ‘Mucky Fingers’ sevī apvieno šo to no Dilana un „The Velvet Underground”, savukārt ‘Lyla’ ir kļuvis par pēdējā laikā vienu no visvairāk atskaņotajām melodijām pašmāju raidstaciju ēteros un, šeit nu pilnīgi jāpiekrīt Noelam – nepamatoti. Smaidu sejā iedveš ‘Part of the Queue’, kuras sākumā tikai ļoti neuzmanīgs klausītājs nepamanīs tik pazīstamos „The Stranglers” dziesmas ‘Golden Brown’ akordus. „Oasis” kontekstā neiztrūkstošie pārmetumi „The Beatles” pārmērīgā atdarināšanā joprojām ir aktuāli arī šoreiz un ‘Love Like A Bomb’ ir pirmais to priekšvēstnesis, lai pēcāk, albuma beigu daļā atrodamā ‘Keep The Dream Alive’ laikā liktu pārliecināties, vai „bītlu” 1965.gada „Rubber Soul” patiesi sevī neietver vēl kādu iepriekš garām palaistu kompozīciju. Punktu pieliek noslēdzošais ‘Let There Be Love’ jeb „Džona Lenona atgriešanās”.

Īsāk izsakoties, ‘Don`t Believe The Truth’ vietumis pavīd arī oriģinālas idejas, taču arī tās tikai vēl vairāk liek saspicēt ausis un pārlapot „Oasis” sešu albumu diskogrāfiju līdzinieku meklējumos. Tomēr, no otras puses, albumam piemīt kāds citādākā veidā grūti iegūstams trumpis – ikviena tā dziesma, vēl pirms izdošanas singla formātā, šķiet kaut kur jau dzirdēta… Taču, tajā pašā laikā, kad tā vien niez rokas atrast VĒL kādu līdzību ‘Don`t Believe The Truth’ nošu spektrā, nedrīkst nepamanīt faktu, ka šeit „Oasis” tomēr par spīti visam nu jau izklausās pēc grupas un ne Noela un Laiema virsvadītas mašinērijas, savukārt dziesmu autoru sarakstiņā pavīd arī basista Endija Bela un ģitārista Džema Ārčera vārdi. Teikt, ka „Oasis” beidzot mēģina glābt kas vēl glābjams un beigu galos arī kļūt par grupu šī vārda tradicionālākā izpratnē, būtu pārāk ciniski, taču tieši šāda veida aktivitātes ir piešķīrušas jaunajai platei tajā tik gaidīto un cerēto svaigumu.

Kamēr vietām lasāmi apgalvojumi „no sūda pīrādziņu neizcepsi” stilā (starp citu, komponista Leonīda Vīgnera citāts, izsakoties par kādu Pētera Plakiža „veikumu”), tikmēr es personīgi ieteiktu atcerēties Lenona „Power To The People” kliedzošo virsrakstu, un Brāļu Galaheru kreatīvo izsīkšanu (vai neizsīkšanu) atstāt albuma klausītāju rokās, kuri, varu likt savu galvu ķīlā, šovasar neskaitāmos koncertos un festivālos (tostarp arī „Hurricane”, Vācijā, uz kuru, atšķirībā no pārējiem, kā baumo, vēl pat iespējams iegūt ieejas biļetes) Mančestras zēnus uzņems tikpat atplestām rokām kā senāk, kad viņu ieraksti vēl izklausījās gluži oriģināli un, iespējams, arī neatkārtojami.

Noklausies: ‘Turn Up the Sun’, ‘A Bell Will Ring’, ‘Let There Be Love’