Albums tām „grūtajām dienām”, kad tā vien šķiet – šai dzīvei trūkst jēgas un piepildījuma.

Notingemas dueta (kaimiņi Saimons Mills un Nīls Tollidejs „Bent” izveidoja 1999.gadā) trešajā studijas platē ‘Ariels’, atšķirībā no abām priekšgājējām un šajos platuma grādos gana retajām 2000. un 2002.gada relīzēm ‘Programmed To Love’ un attiecīgi ‘The Everlasting Blink’ uzreiz pamanāma nozīmīga pārmaiņa apvienības skanējumā. Aizmirsts un novārtā atstāts ir darbs ar džezroka un funk sempliem, kas epizodiski lika grupas skanējumu pielīdzināt „St.Etienne” ar ļoti attālu „Avalanches” piegaršu, tos aizstājot ar „tīru” mūziku, kuras radīšanai palīdzīgu roku pielikuši arī gana talantīgi viesvokālisti – Sian Evans no „Kosheen” (‘I Can`t Believe It`s Over’), Reičela Fostere no „Weekend Players” (‘Comin` Back’, ‘Sing Me’), „X-press 2” un „Cassius” piedziedātājs Stīvs Edvardss (‘Silent Life’), kā arī jau „pārbaudīta vērtība” – Ketija Hīta, kuras balsi vietām var atrast arī abos ‘Ariels’ priekšgājējos.

Runājot izteiksmes līdzekļiem, kuru līdzinieki meklējami kaut kur starp agrīniem ‘Air’ un drusku vēlīnākiem „EBTG”, Besu Ortoni iekš ‘Superpinkymandy’ un iemidzinošu, tomēr (diemžēl) pārāk paredzamu „Zero 7”, ‘Ariels’ noteikti šokēs grupas fanus (pieļauju, ka to šī raksta lasītāju lokā nav daudz), ierastās un daudzpusīgās sintēzes vietā piedāvājot ne-salkani saldas popmelodijas. Taču visu atrisina viena piebilde – tās ir teju vai lieliskas. Jau minētās atzīstamās vokālu partijas neuzkrītoši, taču precīzi apskauj nedaudz ziemeļnieciski skumjas un romantiski ēteriskas sintezatoru pasāžas, ļaujot albumam pašam „izaugt” klausītājā, katru reizi piedāvāt citu stāstu. Nedaudz zaudē ar savu jau valkāto „piegrieztni”, zaudēto atgūst ar krietnu devu sapņainas hipnozes.

Iesaku:
‘I Can’t Believe It’s Over’, ‘Sing Me’, ‘You Are The Oscillator’