Laikā, kad aiz loga valdošais klimats nudien nav pats tīkamākais, organisms prasīt prasās pēc veselīgas vitamīnu devas. Arī mūzikā.

Lielbritānijā tapis izdots jau maija sākumā un 10.augustā nācis klajā arī otrpus dīķa, „REM” un „This Is The World Trade Center” novadnieku – kantrī-indīroka apvienības „The Mendoza Line” jaunākais, piektais studijas ieraksts ‘Fortune’, atšķirībā no tradicionālās šībrīža noskaņu gammas, sastopamas gan ētera viļņos, gan arī mūzikas veikalu „jaunumu” plauktos, savu patieso auditoriju atradīs tajos, kam šobrīd šķiet salkani „sildīties” atmiņās par vasaru, piemēram, klausoties „The Delays” vai „Keane”. Tajā pašā laikā vēl īsti negribas noslīkt Eliota Smita vai Nika Keiva saldsērībā, un šeit ‘Fortune’ir gandrīz pašā laikā.

Patīkami pārsteidzot, pat sasmīdinot ar plati ievadošo ‘Fellow Travellers’, kura „otrās dienas” vokāls stāsta par Amerikas Savienoto valstu pēdējo laiku lielo „bēdu” – nelegālajiem imigrantiem, albums jau tā sākumdaļā atklāj tā pozitīvāko īpašību – spēju rotaļīgi un muzikāli garšīgi pasniegt gan jau gana nodrāztas sociāli politiskas frāzes par karu vai attieksmi pret Ameriku citur pasaulē, gan arī, piemēram, pasmieties par amerikāņu neremdināmo kāri pēc lieliem, plašiem automobiļiem (‘Before I Hit The Wall’). Tiesa, ar neuzbāzīgo dzeju un ik pēc pāris dziesmām nomainošos vokālistu, ‘Fortune’ spēj izklaidēt apmēram divdesmit minūtes. Otrā albuma puse, atšķirībā no indīroka zīmē aizvadītās pirmās, nedaudz vairāk pievēršas kantrīroka tematikai un, manipulējot ar „vēžiem” un „kulītēm” jeb mēģinot pirmajā albuma daļā dzirdētās idejas servēt kā kaut ko svaigu, vairs tik ļoti nepiesaista. Un tomēr, pateicoties vairākām veiksmīgām plates epizodēm, ‘Fortune’ kalpo kā negaidīts, bet patīkams pārsteigums, kā arī vienkārša klausāmviela garlaicīgā pēcpusdienā.

Iesaku:
‘Fellow Travelers’, ‘Let’s Not Talk About It’, ‘Metro Pictures’, ‘Will You Be Here Tomorrow?’