Īru izcelsmes pa-pusei-panki, pa-pusei-popzvaigznes „Ash” savā jaunajā, kopumā piektajā studijas ierakstā mēģina būt cik vien iespējams „dusmīgi”. Tiesa, viņiem tas sanāk pārāk samāksloti, lai būtu uztverams nopietni.

Lai nepārprot visi „Ash” cienītāji – ‘Meltdown’ ir sparīgs, negarlaicīgs un dažāds ieraksts, kas, šķiet, arī ir galvenās tā pozitīvās īpašības, protams, neaizmirstot par lipīgajām un „roķīgajām” harmonijām, kuras tā vien prot iesēsties prātā un to nepamest uz ilgu laiku. Spilgtākais piemērs ir albuma pirmais singls ‘Orpheus’, kurā apvienots gan „Blink 182” pašpuiciskums, gan arī „Foo Fighters” enerģija un „Green Day” ģitāru rifi. Tāpat pieminēšanas vērts ir ‘Clones’, ko intervijās grupas līderis Tims Vīlers atzinis kā savai idejai par grupas muzicēšanas stilu vistuvāk stāvošo skaņdarbu. Tomēr albuma turpinājumā „Ash”, šķiet, ir pārāk koncentrējušies uz pašu radīšanas procesu, ka ir nedaudz piemirsuši par maznozīmīgo detaļu – mūziku. Lai arī ‘Meltdown’ statiskais skanējums nav ne uz pusi tik uzmācīgs kā, piemēram, pēdējā laika briesmīgākā ieraksta titula īpašnieku – britu „Haven” jaunāko plati ‘All For A Reason’, kuras stilistika gan ļoti jūtami atšķiras no „Ash” daiļrades, tomēr ik pa brīdim ‘Meltdown’ 42 minūšu laikā „uzpeld” uzmācīgā sajūta, ka puiši savās dziesmās nez kāpēc nejūtas kā zivis ūdenī. Patiesību sakot žēl, jo ar nelielu pašpārliecinātības piedevu un skaidrāku skatu nākotnē ‘Meltdown’ varētu nepārprotami tapt nosaukts par „Ash” daiļrades vienu no augstvērtīgākajām pērlēm, taču šobrīd albums balansē uz robežas starp viduvējību ar labu idejisko bāzi un labu, bet nedzīvu ierakstu. Taču, ja runājam par „patērētāja vajadzībām”, lieliskāku ballīšu „background” mūziku kā ‘Meltdown’ grūti iedomāties.

Rekomendējamas dziesmas:
‘Orpheus’, ‘Evil Eye’, ‘Renegade Cavalcade’.