Gluži kā tēja, kurai piebērtas piecas ēdamkarotes cukura, arī britu trio „Keane” debijas albums ir baudāms diezgan mazās devās un ne pārāk bieži.

1997.gadā kopā sanākušie (tolaik) Hastingas vidusskolas darboņi Toms Čaplins (vokāls), Tims Raiss-Okslijs (klavieres) un Rihards Hjū (bungas), dibinot „Keane”, sev vien zināmu iemeslu dēļ par saviem „virtuālajiem” elkiem (acīm redzot) izvēlējās novadniekus „Coldplay”, kuru pieskāriens (nomainot ģitāras pret klavierēm) ‘Hopes And Fears’ ir jūtams jo bieži. Tas, protams, uzreiz negarantē absolūtu dīkstāvi un ideju iztrūkumu no pašu „Keane” puses, kuri jau sākuši savu invāziju Britu čārtos un ne tikai tur, solot pārsteigumus un nenoliedzami skaļu publicitāti visa gada garumā, tomēr pēc pirmo divu albuma skaņdarbu, tostarp pirmā albuma singla ‘Somewhere Only We Know’, noklausīšanās jāsecina, ka vēl sīrupaināku (kā tīri muzikālā, tā arī tekstuālā ziņā) indīpopu ir rūpīgi jāmeklē. Par to liecina ne tikai dziesmu nosaukumi, bet arī, manuprāt, visai trāpīgais citāts no mūzikas „zintnieku” – žurnāla NME puses, kuri jaunos britus salīdzina ar „‘Kid-A’ laika „Radiohead”, kuri izpilda „A-Ha” kaverversijas”. Taču tā vēl ir pozitīvā plates puse, kuru iespējams novērtēt tikai izrokoties cauri gūzmai salkanu popbalāžu, noslīkstot izdomātās un jau n reižu apspēlētās emocijās un iegrimstot fatālā garlaicībā. Publikai obligāti patiks.

Rekomendējamas dziesmas:
‘She Has No Time’, ‘Sunshine’.