Viens no pēdējo gadu populārākajiem adult contemoprary un rokmūzikas stilu vārdiem mūzikas pasaulē atdzimst jaunās skaņās.

Angļu izcelsmes ģitārists un samtaini nodzertā vokāla īpašnieks Kriss Rī pēdējo gadu laikā piedzīvojis ne mazums satraucošu notikumu (slimība, kas ietekmēja sakaru pārtraukšanu ar Rī ierakstu izdevniecību “Wea”), kas uz brīdi pat bija pievilkuši lielu jautājuma zīmi turpmākajai mūziķa karjerai. Kā jau tas mūzikas pasaulē bieži pieredzēts, arī šoreiz pagātnes notikumi ļoti spēcīgi ietekmēja Krisu Rī, liekot viņam pamest novārtā jau iesildīto rokmūzikas lauciņu un “mest kažoku otrādi”, atgriežoties pie sirdij tuvākā un daudz rāmākā blūza un džeza.

Šo mūziķa pārmaiņu pirmais vēstnesis bija paša producētais albums ‘Dancing Down The Stony Road’, kurā vietām jau tik ierasto ģitāru sāka nomainīt bandžo skaņas. ‘The Blue Jukebox’, it kā loģiski turpinot iesākto, ir viegls, ārkārtīgi rāms un skumjš rudens vakaru ieraksts, kurš ir burtiski pārpludināts ar Krisa Rī intīmi sīcošo balsi. Atzinīgi vārdi jāvelta albuma pavadošā sastāva mūziķiem, kuri rada vienkāršu un atbilstošu noskaņas “lidlauku”, kurā Krisam izplesties, taču tai pat laikā viens otru nenomāc un nepārsāla ierakstu ar nevajadzīgiem pārspīlējumiem. Vietām ieraksts spēcīgi atgādina Gordona Samnera a.k.a Stinga pēdējo gadu daiļradi.

‘The Blue Jukebox’ stilistiski ir salīdzināms ar 1993.gadā izdoto ‘God`s Great Banana Skin’ un simboliski parāda to Krisu Rī, kāds viņš (iespējams) būtu vēlējies būt jau no paša sākuma. Tiesa, albums būtu patiesi izdevies, ja Kriss Rī būtu nedaudz taupījies ar bezgalīgi skumjajiem toņiem un reizēm gaudulīgajām balādēm, kurās noslīkst kā Rī un viņa ģitārista talanti, kuri kaut pa retam, tomēr lieliski papildina vieglos svinga un blūza ritmos ieturēto pavadījumu, tā arī daži patiesi lieliski ieraksta skaņdarbi kā, piemēram, ‘Monday Morning’ vai ‘Let`s Do It’.