Ir pagājušas tikai pāris dienas, kopš visas pasaules (nepierasti, bet šoreiz – arī Latvijas) kinoteātru baltos ekrānus jau atkal, nu jau trešo un, šķiet, pēdējo reizi ir iekarojis Matrikss.

Taču jau tagad ir izveidojušās divas pilnīgi skaidri iezīmētas frontes – viena, kas ir gatava apliecināt, ka jaunais režisoru – brāļu Vačovsku veikums ir absolūti garām, tā ir zemē nomesta nauda un, kas vēl vairāk – liela vilšanās neskaitāmajiem pirmās Matriksa daļas faniem visā pasaulē.

Otri, turpretim, pauž prieku par spēcīgajiem videoefektiem, pusi filmas aizņemošajiem kara skatiem, kuri, viņuprāt, attaisno pavājo sižeta līniju, un ir gatavi filmu noskatīties arī vēl kādu reizi.

Sevi cenšoties nepievienot nevienai no frakcijām, šoreiz uzmanību veltīšu kulta filmas skaniskajam noformējumam.

Matriksa triloģijas pēdējās daļas ‘The Matrix Revolutions’ skaņu celiņš jau pēc pirmajām tā taktīm rada interesantu, taču nedaudz maldīgu priekšstatu. Tā vien šķiet, ka viss albums būs veidots īstā simfoniskās mūzikas garā, līdzīgi tādu filmu kā “Gredzenu pavēlnieks” vai “Absolūtā vētra” skaņu celiņiem jeb saundtrekiem.

Tomēr šīs pārdomas kliedē jau otrajā diska skaņdarbā atrodamie elektriskie ritmi, sempleri un bungmašīnas, kas kopā ar Dona Deivisa komponētajiem un simfoniskā orķestra izpildītajiem skaņdarbiem izklausās mazliet dīvaini.

Vietām diskā parādās jau pavisam atklāta klubu mūzika, kā arī Rammstein stilā ieturētas pasāžas kā, piemēram, dziesmā ‘In My Head’, kuras tapšanā savu rociņu pielikusi arī new age trijotne – projekts “Pale 3” (Toms Tikvers, Džonijs Klimeks un Reinholds Heils). Par diezgan interesantiem skaņdarbiem diskā ir parūpējusies arī elektroniskās mūzikas trio (maģiskais skaitlis – 3!) Juno Reactor – dziesma ‘Tetsujin’ atgādina pavisam cienīgu “2 Fast 2 Furious” un “Waterworld” saundtreku saplūdi ar moderniem deju mūzikas ritmiem.

Ja atsevišķos skaņu celiņa skaņdarbos var atrast daudz interesanta muzikāla materiāla, tad kopumā disks rada sasteigta, līdz galam nepārdomāta produkta iespaidu, ko lielākoties sekmē pārāk daudzo un izteikti dažādo noskaņu sajaukums albumā. Vienu brīdi, uzvarošām fanfarām skanot, klausītājam šķiet, ka viņš teju vai atgriezies kādā no “Gredzenu pavēlnieka” triloģijas pasaulēm, taču pārāk strauji šī aina ir jānomaina ar futūristiskas klubu mūzikas caurstrāvotu parafrāzi par Riharda Vāgnera “Klīstošo Holandieti”. Kā nozīmīgu papildus mīnusu vēlos minēt faktu, ka jaunā Matriksa skaņu celiņš ir izstrādāts ar ļoti skaidri redzamu nodomu – likt skatītājam noteiktos filmas brīžos justies tā, kā to paredzējuši filmas veidotāji. Varbūt subjektīvi, taču šādam skaņu celiņam nav savas, no filmas neatkarīgas vērtības, kas liek apšaubīt tā jēgu. Vismaz pašlaik šķiet, ka “The Matrix Revolutions” būtu skatāmāks, interesantāks un tikai iegūtu, ja tam skaņu celiņa nebūtu vispār.