Dusmīgie puiši atgriežas!

Diez ko ilgi jau viņi nemaz nebija pazuduši… Nebija ne trīs gadiņi pagājuši kopš puišu pēdējā albuma “The Chocolate Starfish And Hotdog Flavoured Water”, kad saules gaismu ieraudzījusi jauna ripa. Tās nosaukums jau pasaka priekšā gan to, ko varat sagaidīt pēc plates ievietošanas savā mājas audiosistēmā, automašīnas magnetolā vai parastā kompaktdisku pleijerītī, gan arī to, kā pati grupa ir vērtējusi savas izredzes jau atkal iekarot pārotāko singlu un albumu čārtus, kā arī radiostaciju ētera viļņus. Rezultāts var atšķirties… no sākotnēji iecerētā.

Ja gaidījāt turpinājumu grupas pēdējam darinājumam – pirms diviem gadiem izdotajam “New Old Songs”, piedodiet, bet nedaudz kļūdījāties. Ja vēlējāties atgriešanos pie nemirstošajām vērtībām “Rollin`” vai “My Way” izskatā, tad arī nāksies man jūs apbēdināt. Nu nav šeit nekā tāda, par ko līdz šim fanoja tūkstoši un miljoni mazu puisīšu un meitenīšu. Freds Dērsts, acīm redzami sajuzdams jaunā albuma nozīmīgumu, kā arī to, cik lielu uzmanību šim izdevumam veltīs mūzikas kritiķi visā pasaulē, ir pārvarējis savu vēlmi turpināt triekties pa jau iebrauktajām sliedēm un turpināt ražot jaunus albumus, kas cits no cita praktiski neatšķiras, kuros nav ne kripatiņas no viņa patiesajām emocijām. Tā vietā Dērsts, šķiet, ir ļāvies eksperimentam, lai noskaidrotu, kas tad patiesībā ir tie, kas klausās Limp Bizkit. Vai tie ir nenobrieduši skolnieki, traki jaunieši, traki studenti vai nenobrieduši pieaugušie? Tie, kuri bļaus visskaļāk, tie arī būs tie, kas arī turpmāk izpelnīsies Dērsta jaunskunga uzmanību. Pārējiem – sorry, bet katrai lietai ir savs sākums un savas beigas. Laiks izaugt!

Jaunais albums ir radījis jūtamas pārmaiņas grupas skanējumā. Nav vērts uztraukties – Limp Bizkit nav sākuši spēlēt džezu! Tomēr disks nenoliedzami ir interesantāks, nekā tā priekšgājēji. Albumā ir daudz balāžu, vairākas pasmagākas, tomēr ne pārāk agresīvas dziesmas. Dērsts eksperimentē ne tikai ar saviem klausītājiem, bet galvenokārt pats ar sevi. Papildus jau ierastajiem hip-hopa ritmiem parādās melodiski un gluži nevainīgi roka skaņdarbi, kas, lai cik tas arī dīvaini nešķistu, brīžiem atgādina Sum 41 vai Green Day!

Tiem, kas sevi uzskata par rūdītiem nu-metālistiem, šis albums, visticamāk, kalpos kā chill-out mūzika, tomēr – tie vēl joprojām ir Limp Bizkit, kuriem kā parasti “ir nospļauties”, kuru koncertos Dērsts ārdās gluži tāpat kā agrāk un joprojām ir gatavs visvisādām trakulībām.

Jebkuras pārmaiņas ir atzīstamas, tomēr… Varbūt to frāzi par izaugšanu un mainīšanos Limp Bizkit solists ir sapratis pārāk tieši un – kas zin! – vai tik šāds solis nav pārāk pārdrošs? Viss vēl var mainīties un varbūt tomēr mirkļa vājumā nav vērts sadedzināt visas savas beisbola cepurītes, izmest atslēgu ķēdes un t-kreklus nomainīt pret inteliģentai mūzikai cienīgākiem apģērba gabaliem!