Jau trešais Mielava soloalbums, kurš tapis arī krievu valodas versijā, kārtējo reizi izceļas ne tikai ar lielisku dizainu un diska bukleta noformējumu, bet, protams, ar skaņu. Ainara teksti un Ginta Solas akustiskā ģitāra albumu padara par ļoti tīkamu ikvienam, kas par interesantu ir atzinis paša Mielava radīto modern folk / alternative country mūzikas stilu, kā arī labprāt pa reizei noklausās Uģa Rozes episko ‘Divtulību’.

Albuma pirmā dziesma nez kāpēc man uzreiz atgādināja Betas Ortones (Beth Orton) pagājušā rudens hītu ‘Concrete Sky’ no viņas pagaidām pēdējā albuma ‘Daybreaker’. Iespējams, ka spēcīgās akustiskās ģitāras dēļ. Savukārt nākamā albuma dziesma klausītāju izrauj citā realitātē – jau pirmie akordi ļoti atgādina ‘Sitiet bungas’ no grupas ‘Autobuss debesīs’ repertuāra. Par laimi tā nav visa albuma tendence un parējās dziesmās galvenokārt ir dzirdams Mielavs pats! Tomēr jāpiemetina, ka uzmanīgākam klausītājam varētu traucēt dažu dziesmu līdzīgās harmonijas.

Diskā ir atrodams arī skaņdarbs ‘Mēs mīlam pierast’, kas ticis izmantots visiem televīzijas skatītājiem ļoti pazīstamā reklāmā. Tāpat vēlētos izcelt dziesmu ‘Zemes biežākais notikums’, kuras noskaņu varētu mēģināt raksturot, sapludinot divu šķietami diametrāli pretēju mākslinieku daiļradi – Ginta Solas izteikti sniegoto disku “Ziema”, un Renāra Kaupera agrīno laiku skaņdarbu ‘13.janvāris’. Rezultāts ir vienkārši apburošs! Manuprāt nedaudz par skumju, tomēr atzīstams ir vienīgais akustiskais albuma skaņdarbs – ‘Pa tukšo samaļot graudus’, kas kalpo kā pārdomu pilns un smeldzīgs diska noslēgums.

Dažos vārdos secinot – patiesi izdevies ieraksts un, lai gan Mielavs no albuma uz albumu kļūst aizvien paredzamāks, ir patīkami šo disku iegriezt mājas akustiskajā sistēmā, piemēram, atgriežoties mājup pēc grūtas darba dienas, it īpaši, ja ārā līst lietus vai arī vienkārši dvēselei ir nepieciešams kas vairāk par vienkāršu karstas tējas glāzi.