Neviens ģitāru nespēlē pietiekoši slikti, lai spēlētu tik labi kā Nīls Jangs. Pretrunas? Paradokss? Tieši tāds ir Jangs, un cilvēks, kurš sākot ar 1969.gadu ik rudeni izdod vismaz vienu albumu, to var atļauties.

Par spīti savai impulsīvajai, dažādajai dzīvei, ir viens nemainīgs lielums, kas Nīlu Jangu arī izceļ visā neierobežoti milzīgajā mūzikas pasaulē. Viņš nekad nav kautrējies izmēģināt vēl nemēģināto, iepazīt vēl neiepazītas teritorijas. Viņam piemīt sensacionāla īpašība – ja ceļš ved taisni, viņš vienmēr pārliecināsies, vai pastāv iespēja iet arī pa kreisi, tikai tāpēc, ka tur neviens neiet…

Ja līdz šim “teritorija pa kreisi” tik tiešām vēl bija neizpētīta un neizmantota, tad, gadiem ejot, šī situācija mainījās un ‘Greendale’, patiesībā, ir vēsturiska sāga par Nīlu Jangu, kurš, par spīti realitātei (arī pa kreisi ir ceļš un pa to pirms viņa ir gājis vēl kāds), turpina ticēt sev un neatkāpties no saviem principiem. Rezultātā ‘Greendale’ skanējumā jūs neko fantastiski jaunu un nedzirdētu neatradīsiet, jo, pirmkārt, tas viss jau vismaz reizi ir izskanējis iepriekšējos viņa albumos un otrkārt – kurš gan Nīlu Jangu klausās, lai no viņa, kurš visu savu teju sešdesmit gadus ilgušo dzīvi ir veltījis mūzikai, sagaidītu ko jaunu? Nīlam vairs nav mākslīgi jāpārsteidz savs klausītājs, nav jācenšas uzlekt augstāk par “jaunajiem”. Viņš to izdara vienkārši – spēlējot un stāstot to, kāds viņš ir, ko viņš domā… Janga būtību zināmā mērā atspoguļo citāts no filmas “Almost Famous”, kurā leģendārās 70-to gadu rokgrupas “Stillwater” solists intervijā žurnālam “Rollingstone” saka: “F*** you if you don`t understand me!”.

Abstrahējoties no vispārīgā, albuma desmit dziesmās Nīls ir atgriezies tāds, kāds viņš bija albumos ‘Harvest’, ‘Ragged Glory’ vai kaut vai Džārmuša kulta filmas “Mironis” (“Dead Man”) skaņu celiņā, dziedot par kādas ģimenes dzīvi Rietumkalifornijas piejūras pilsētiņā Grīndeilā un daudzās dziesmās kā, piemēram, ‘Falling From Above’ vai ‘Sun Green’ Jangs izdzied sevi, savu dzīvi un tās problēmas.

Patiesībā Janga tekstam ir tikai sekundāra nozīme, jo, kā viņš raksta diska vāciņā, “šeit viss ir par lietām, kuras nevar vienkārši pateikt, vārdos, tās ir arī jāsadzird”. Lieki piebilst, ka šāda pieeja Nīlam piemīt vēl no “Crazy Horse” laikiem, kad teksts un skaņa veidoja neatdalāmu kopumu, kaut ko līdzīgu prog-roka mūzikas stilam, kad, piemēram, viss albums ir viens stāsts, tai pat laikā bez skaņas to izstāstīt kādam citam nav iespējams.

Arī Grīndeilā ir ievērots šis pats princips un, lai gan Jangs intervijās stāsta, ka nav diez ko daudz uzmanības pievērsis scenārijam, gala rezultāts ir interesants gan muzikāli, gan stilistiski. Tas var nebūt Dilana ziedu laiku ‘Love And Theft’ līmenī, bet gana epohāls un, kas ir svarīgākais – tā ir lieliska atgriešanās māksliniekam, kurš jau ar vienu kāju grasījās izkāpt no ripojošā vilciena – mūzikas.

Klajā laists: 18/08/2003